Vienkāršus un iedarbīgus līdzekļus, kā no politiķu retorikas izskaust priekšvēlēšanu populismu, demokrātiskā valsts iekārtā atrast būs pagrūti. Paļaujoties uz to, ka iedzīvotāji vienmēr vēlēsies klausīties gaišas nākotnes solījumos, apvienība Vienotība aizmirsusi savu apņemšanos konsolidācijas jomā, samainot vietām valsts tēriņu mazināšanu un ieņēmumu paaugstināšanu.
Viņu partneriem Zaļo un Zemnieku savienībai (ZZS) arī nesokas ar vārda turēšanu, piemēram, pievienotās vērtības nodokļa necelšanas ziņā. Pat ZZS izvirzītajam premjera amata kandidātam Aivaram Lembergam nekādi neizdodas īstenot ieceri pārskatīt attiecības ar aizdevējiem, lai norakstītu vienu daļu parāda uzreiz, bet pārējo - pēc tam.
Tā kā Lemberga kungs nav premjers, var saprast, ka viņam nav iespējas «jebkurā brīdī iepazīties ar jebkuras iestādes budžetu līdz katram krēslam un katrai stāvlampai». Tomēr nav saprotams, kāpēc par šādu valsts izdevumu caurskatāmību neiestājas viņa sadarbības partneri ZZS un kāpēc par to aktīvi nepārliecina valdības vadītāju, kas taču arī ir par atklātību. Varbūt ZZS ministri un deputāti, skatoties spogulī, tik ilgi ir atkārtojuši viņiem ieteikto oligarha frāzi - «Tev nebūs sulainim būt!» -, ka vairs neieklausās pat racionālos savu saimnieka tvērienu zaudējošā kunga priekšlikumos? Jo Ventspils mēram ir taisnība: «Latvijas interesēm jābūt augstāk par visu.»