Laura šo laiku atceras kā dubulto gaidīšanu: gaidīja gan savu pieteikušos bērniņu, gan vīru, kurš bija misijā. «Vīrs bija projām sešus mēnešus. Tikko mēs uzzinājām, ka gaidām bērniņu, viņam bija jādodas misijā. Tikai trīs nedēļas pirms radībām vīrs atbrauca mājās. Tas bija emocionāli smags laiks.» Bērna gaidīšana tiek uzskatīta par romantisku laiku, bet Laurai tas palicis atmiņā ar smeldzi. Tikai tad pa īstam sapratusi, cik grūti būt karavīra sievai.
Zvanīja katru dienu
Laura ir pabeigusi Policijas akadēmiju, strādājusi robežsardzē, administratīvajā pārvaldē. Studentu klubā iepazinās ar Arvi, kurš studēja Aizsardzības akadēmijā. Kad precējās, viņai bija 23 gadi, iemīlējusies līdz ausīm, laimīga, ka sastapusi vīrieti, kurš viņu nēsājis uz rokām. Pirms laulībām Balvu luterāņu baznīcā Arvis brīdinājis: «Rēķinies, ka preci karavīru, un zini, ka es mājās nebūšu, kad tu gribēsi...» Laura tik mājusi ar galvu - labi, labi, viss ir nieks, gaidīšu, gaidīšu... Kāzās līgavainim mugurā bija Latvijas armijas virsnieka forma, līgavai balta kleita un krāšņi kupls plīvurs. To, ka dzīvē ar karavīru būs tik emocionāli grūti, viņa sapratusi vēlāk. Tagad, kad pirmās gaidīšanas laiks aiz muguras, viņa nenožēlo ne mirkli, apzinās, ka dzīves smagāko pārbaudījumu izturējusi.
Radiniekiem par mazo dzimtas turpinātāju abi nolēma neko neteikt. Arvis pats gribējis visiem to paziņot. «Kad pie manis brauca vīra radi, es ģērbu platākus tērpus, lai sajauktu pēdas,» Laura atzīstas. Bieži sazinājusies ar vīra vecākiem pa tālruni, bet, tā kā Arvim ir trīs brāļi, tad nekādas sievišķīgas dalīšanās nesanāca, un mazās esamība ilgi palika noslēpums.
Kadagā, kur mīt Grīnbergi, Laurai vienai pašai dzīvot bija vientuļi. Pa dienu brauca pie vecākiem, apciemoja savas draudzenes, nodevās izšūšanas vaļaspriekam un katru vakaru gaidīja zvanu no Afganistānas. «Misionāriem jāgaida rindā uz internetu, vīrs zvanīja,» stāsta skaistā sieva.
Pirmajās reizēs bija grūti parunāt - asaras tecējušas, kaklā kamols no emociju pārpilnības. Rakstījusi e-pastu, sūtījusi skenētās bildītes ar mazo meitiņu: «Vienā sonogrāfijas uzņēmumā viņa izskatījās, it kā mātu ar rociņu. Tad es uzrakstīju: «Čau, tēti!» Viņš zvanīja katru dienu.» Rūpes no tālienes bija aizkustinošas, vīrs jautājis, kā sieva jūtas, ko domā, kā mazais kustas, ko mazulis šobrīd dara. «Dīvainā kārtā tieši tajā laikā, kad Arvis zvanīja, mazā sāka manī ļoti aktīvi kustēties un piedalījās sarunā!» Laura atceras laimīgos brīžus.
Vulkāns paildzina tikšanos
Visgrūtāk bija Ziemassvētkos. Tad Lauru atbalstījušas draudzenes - atbraukušas uz Kadagu, nodzīvojušas nedēļu. «Pārsteidzoši, kad vīrs atbrauc atvaļinājumā, prieks mijas ar apziņu, ka tūlīt, tūlīt atkal savs mīļotais cilvēks būs jāpavada projām,» stāsta Laura. «Tāda sirds plosīšana.» Labi bijis, kad pāris mēnešu pirms dzemdībām, pagājušajā aprīlī, Īslandes vulkāna dēļ vīram mājās bija jāpaliek nedēļu ilgāk!
Pārim ir tradīcija - ar roku uzrakstīt vēstuli mīļotajam un tad šo vēstulīti nolikt kādā vietā, kur to atrod it kā nejauši. Laura ielikusi savu mīlestības vēstuli vīram somā pirms ceļa. Vīrs savu rakstīto vēstuli atstājis mājās. Visas vēstules Laura glabā. Lai ir ko vecumdienās palasīt un atcerēties.
Vīrs atbraucis īsi pirms dzemdībām, un Laura jutusies mierīga. Visi uztraukumi aizmirsušies. Arvis vēlējies piedalīties bērna dzimšanas brīdī. Laurai bija paredzēts ķeizargrieziens, bet meita pieteicās tieši uz Jāņiem. Smaidot Laura atceras, ka tā jau bieži ir dzirdēts, ka vīrieši, kuri pieredzējuši un izgājuši cauri vislielākajām kara šausmām, savu bērnu dzimšanas brīdī kļūstot emocionāli, pat ģībstot, un medicīnas personālam jāmetas glābt jaunais tēvs. Ar Arvi tik traki neesot bijis - vien noskalojis seju ar aukstu ūdeni...
Pavasarī viņš pošas ceļā - un atkal uz Afganistānu.