Ģirts Rungainis
Spānijas ekonomika ir sabalansētāka starp ražojošo, radošo, eksportējošo sektoru un neražojošo, neeksportējošo, pakalpojumu un iekšējā patēriņa sektoru. Spānijas tūrisma funkcijas, infrastruktūra ir attīstījušās daudzveidīgāk. Turklāt spāņu valoda ir izplatīta visā pasaulē, līdz ar to plašāk iespējama darbaspēka kustība. Zinot valodu, uzņēmumi vieglāk var pelnīt Latīņamerikas valstīs, repatriēt līdzekļus. Spānija nekustamā īpašuma burbuļa laikā ieguva daudz darbaspēka no Latīņamerikas - šis darbaspēks nav tik prasīgs, bezdarbniekiem ir arī iespējas braukt atpakaļ uz savu zemi. Banku sektorā Spānijā ir lielāki uzkrājumi. Grieķija jau 30-40 gadu dzīvoja uz parāda - aizņēmās un tērēja. Spānijā ir spēcīgāka nacionālā elite. Uzskatu, ka Spānijā ir iekšējo reģionu problēmas: piemēram Katalonija un Valensija ir pārtērējušās, bet uz prasībām samazināt tēriņus draud izstāties no Spānijas. Domāju, ka Spānija samazinās valsts un pašvaldību tēriņus, reformēs darbaspēka tirgu kā Vācija, privāti mazāk tērēs, vairāk uzkrās, mocīsies ar paņemtajiem kredītiem, bet vairāk ražos un eksportēs, eirozonu nepametīs, daļa viesstrādnieku reemigrēs, daļa gados jaunu, arī labāk izglītotu cilvēku emigrēs uz augošām spāniski runājošām zemēm, vāciski runājošām zemēm, Apvienoto Karalisti, Skandināviju.