Turklāt jau īsi pirms tam laringīts bija pievārējis galvenā mīlētāja Alfrēda Žermona atveidotāju, slovāku tenoru Pavolu Bresliku. Par laimi, glāba Krievijas tenors, Sanktpēterburgas Marijas teātra solists Jevgeņijs Akimovs, kurš Siguldas Opermūzikas svētkos dziedājis bieži un pērn P. Čaikovska Jevgeņija Oņegina iestudējumā bija izcils Ļenskis. Taču, kad mēģinājumā aizsmaka Violetas balss, likās ka Opermūzikas svētkus tiranizē ļauns liktenis. Ko nu?
Burtiski dažās stundās tomēr izdevās atrast aizvietotāju - jauno Krievijas soprānu, Moņuško un Rimska-Korsakova Starptautiskā konkursa laureāti, Sanktpēterburgas Marijas teātra solisti Viktoriju Jastrebovu. Daži operas mīļotāji pērnpavasar viņu jau ievērtējuši Mikaēlas lomā mūsu Nacionālajā operā. Pēc uzstāšanās Londonā The Times viņas tumšajā, bagātīgajā, spēcīgajā soprānā un vizuālajā pievilcībā saredzēja nākamo Annu Ņetrebko. Tomēr Violetas loma paģēr neikdienišķu meistarību un skatuves slodzi, kur nu vēl vienā dienā ielecot svešā iestudējumā un solistu ansamblī.
Traviata aizkustina
Sestdienas vakarā kopā ar Vladimiru Kiradžijevu pie diriģenta pults piedzīvojām pavisam citu Traviatu, nekā sākotnēji bija domāts un solīts. Taču vilties nenācās. Traģiskā drāma par kurtizāni un viņas mīlestību, kuru nogalina sabiedrība, triju galveno varoņu Violetas, Alfrēda Žermona un viņa tēva Žorža Žermona attiecību mezglojumā uzrunāja cilvēciski, patiesi un kaismīgi. Ja Violetas lomā pierasts pie liriskajiem soprāniem, tad tikko V. Jastrebova iedziedājās, bija skaidrs, ka darīšana ar spēcīgu, pilnskanīgu soprānu, kam nav svešas dramatiskās krāsas un balss apjoms. (Līdzīgi savulaik Violetas lomā uz LNO skatuves pārsteidza spāņu prīma Ainhoa Arteta.)
Taču, ja šis spēks «iziet no krastiem», tas var būt bīstami Violetas partijā, kura ir tik universāla, ka vajag gandrīz nesavienojamo: gan spicas, veiklas koloratūras, gan koķetu vieglumu un sievišķīgu maigumu, gan vētrainu emociju drāmu. Balsij izrādes gaitā ir jāizaug un jāpārtop kopā ar operas varoni, un tas prasa lielu vokālo un aktiermeistarību. Un, lūk, tieši šajā kontekstā V. Jastrebova pārsteidza ar savas balss tembra un dinamikas krāsu daudzveidību un niansētību. Viņa ne tikai savaldīja sava soprāna dramatisko spēku, kura pietiek pat Aīdai un Čo-Čo-sanai, bet arī pārsteidza ar maigi noapaļotu skanējumu un skaistā piano izdziedātām augšējām notīm. Tas ļāva bez mākslota teatrālisma izgaismot Violetas tēlu.
Patiesuma un līdzpārdzīvojuma balsts izrādē bija arī Jevgeņijs Akimovs, lai gan Verdi mūzikā viņa tenora tembrs un frāzējuma maniere neiegulst tik organiski kā krievu operās. Itāliešu vokālās skolas paraugs vispilnīgākajā nozīmē bija Vitorio Vitelli, tieši ar izlīdzinātā un vokāli atvērtā baritona krāsu paleti atklājot Žermona nolūkus un būtību. (Ķermeņa valoda gan bija tīši statiska - Žermons taču bija vīrs gados un iemācījies savaldīties kā pienākas labi situētā sabiedrībā.)
Par Traviatas stāsta patiesumu varam pateikties arī režisora Edmunda Freiberga veidotajām mizanscēnām - tās bija dabiskas, cilvēciskas, gan raksturojot varoņu attiecības, gan sabiedrisko fonu abās tik dažādajās ballēs. Bohēmiskajā sabiedrībā, kas pulcējās ap Violetu, organiski iederējās arī mākslinieka Anrī de Tulūza Lotreka klātbūtne un kāda vietējā gleznotāja veidotās V. Jastrebovas portretskices lielformāta projekcija izrādes finālā. Eleganti un atbilstoši izdevušies mākslinieces Ievas Kundziņas veidotie kostīmi, īpaši - visas trīs Violetas kleitas, no kurām divas šķiet kā izkāpušas no Renuāra un Goijas gleznām. Veiksme ir Reiņa Suhanova scenogrāfija, kuru gaismu maiņa pārvērta dažādās vidēs.
Izcils Galā koncerts
Nebūšanu neskarts, saviļņojošiem brīžiem un atklājumiem bagāts svētdien izskanēja Galā koncerts Aleksandra Viļumaņa vadībā - šķiet, vislieliskākais visā Opermūzikas svētku vēsturē, īsti starptautiskā līmenī. Te spoži un emocionāli savā jaunajā repertuārā - bandīta un kvēlā mīlētāja Džonsona ārijā no nesen Stokholmā dziedātās Pučīni operas Meitene no rietumiem - mirdzēja mūsu tenors Aleksandrs Antoņenko, uzraujot publiku kājās ar Turandotas Kalafa āriju Nessun dorma. Turklāt šo svētku atklājums bija viņa līdzatvestā itāliešu dziedātāja Rafaela Andželeti - īsts un arī reti niansēts dramatiskais soprāns, kas apliecinājās gan Madame Butterfly titulvarones ārijā, gan Leonoras ārijā no Verdi operas Likteņa vara un izcili saskanīgajos duetos ar Antoņenko (Pučīni Toskas un Manonas Leskos galveno varoņu tēlos.)
Vieglajā, kustīgajā, koloratūrām bagātajā soprānā, kas kā radīts J. Štrausa Sikspārņa Adelei, publiku valdzināja Inga Šļubovska - īsta operešu dīva. Neforsējot dinamiku, Skarpijas un Jago tēlus psiholoģiski portretēja latviešu izcelsmes austrāliešu baritons Džons Vegners. Siguldas Opermūzikas svētkiem visuzticīgākais solists Krišjānis Norvelis satura vārdā atļāvās romancē Dedzi, mana zvaigzne atteikties no tradicionāli daiļā plūduma. Nebēdājot par iepriekšējās nakts izrādes slodzi, ko atgādināja spalgās Rigoleto Hercoga ārijas augšas, koncerta trīs tenoru zvaigznājā spoži mirdzēja Jevgeņijs Akimovs ar Ļenska skumjo pirmsnāves pārdomu āriju. Vjetnamiešu izcelsmes Francijas liriskais tenors Filips Do arī šogad bija savā vislabākajā formā, bet pa jaunam sevi parādīja operetes Čigānu barons Barinkaja kuplejās.
Koncerta tembrālo gammu krāšņoja Rīgas Doma zēnu koris. Bet galvenais, pārsteidzošākais koncerta atklājums bija franču mecosoprāns Klementīne Margēna. Viņas Dalila K. Sen-Sānsa skaistajā, austrumnieciskajā mūzikā apbūra ar neparastu balss maigumu, vijīgumu un dziļumu, kas ārijas gaitā kļuva arvien piesātinātāks. Savukārt izvērstajā un belklantiski virtuozajā Leonoras ārijā, atklājot G. Doniceti operas Favorīte varones pretrunu plosīto sirdi, viešņa pārsteidza ar vokālā diapazona plašumu, kas sniedzas līdz soprāna iespējām.