Viņus var saprast. 2002. gada 1. februārī dibinātais JL šo astoņu gadu laikā tomēr ir iemantojis pietiekami spilgtu identitāti un reiz pat uzvarējis Saeimas vēlēšanās. Arī PS līderiem, domājams, šad tad iešaujas prātā doma, ka oktobra pirmajā sestdienā atsevišķam PS sarakstam varētu klāties itin labi - 2009. gada vasarā jau uzvarēts Eiropas Parlamenta vēlēšanās un Rīgas domes vēlēšanās gūts visnotaļ pārliecinošs rezultāts. Ne velti PS līderis Ģirts Valdis Kristovskis sestdien savā runā pauda, ka Vienotību veidojošajām partijām nākoties šo to ziedot uz Vienotības izveidošanas altāra, bet upuri nāksies vien nest, jo ziedojums būšot spēcinošs.
Spēcinājums Vienotībai ir akūti vajadzīgs, lai taptu par Vienotību ne tikai pēc nosaukuma, bet arī pēc būtības. Zem Vienotības vērtību deklarācijā ierakstītā, iespējams, pat īpaši nedomājot, droši vien parakstītos teju ikviens pieskaitāms Latvijas pilsonis. Būtu taču grūti atrast kādu, kam būtu kas iebilstams pret Latviju, «kuras sabiedrība ir izglītota, vesela un droša par nākotni»? Un arī pret eiropeiskumu, nacionālu valsti, demokrātiju, labu pārvaldību, tiesiskumu un sociālo atbildīgumu skaļi neuzdrošināsies iebilst neviens, pat tie, kam labāk iet pie dūšas līdzšinējā kārtība.
Spēks Vienotību veidojošajiem politiķiem būs vajadzīgs, lai atteiktos no jau pieminētā Ģirta Valda Kristovska atklāti atzītā, ka Vienotību veidojošo partiju politiķi vēl nav cits citam pierasti un tīkami.
Spēks Vienotību veidojošajiem politiķiem būs vajadzīgs, lai atrastu kopsaucējus jautājumos, kas skar plaša spektra reformas visdažādākajās jomās. Patlaban vēl vērojams uzkrītošs kopsaucēju trūkums. Ja tai pašā pēdējos gados tik aktuālajā nodokļu politikas jomā Vienotību veidojošās partijas spējušas vienoties par lielo ietvaru - kopējais nodokļu slogs ne lielāks par 30% no iekšzemes kopprodukta un pārvirzāms no darbaspēka uz patēriņu un īpašumu (patiesības labad laikam gan nedrīkstētu noliegt, ka tieši šāda filozofija tika definēta jau Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmas pieņemšanas laikā, kad valdību un arīdzan programmas izstrādi vadīja patlaban opozīcijā esošo LPP/LC pārstāvošais Ivars Godmanis), tad, līdzko jautājums ir par lielā ietvara aizpildīšanu ar konkrētākām detaļām, atklājas, ka SCP un PS tīkama šķiet progresīvu nodokļu likmju ieviešana, kamēr redzami JL politiķi vēl gluži nesen publiski pauduši, ka progresīvi nodokļi drīzāk būšot kaitīgi. PS arīdzan negatavojas atteikties no idejas par Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtības maiņu un daudzināt daudzina, ka tautas vēlēts prezidents ar plašākām pilnvarām atsevišķās jomās vēl nenozīmējot nedz parlamentārisma demontāžu, nedz vadonismu, kam Vienotības vērtību deklarācijā pausts pietiekami kategorisks nē. Vienotību veidojošo partiju starpā vērojamās pretrunas attieksmē pret potenciāliem šī saraksta papildinātājiem no citām partijām varbūt arī nav īpaši nozīmīgas.
Toties politiķu grūtības formulēt skaidru attieksmi pret pilsoniskās sabiedrības iesaisti Vienotības darbā ir nozīmīgas. Ja Vienotību veidojošo partiju līderi patiesi grib redzēt šo apvienību kā kaut ko lielāku par tradicionālu priekšvēlēšanu apvienību, kādas ir dzimušas teju pirms katrām Saeimas vēlēšanām, tieši no viņiem gribētos sagaidīt daudz atvērtāku attieksmi pret pilsoniskās sabiedrības un politikas simbiozi, kas uzticības krīzes laikā, šķiet, politiķiem nepieciešama pat vairāk nekā pilsoniskajai sabiedrībai. Jo aktīva simbioze ar pilsonisko sabiedrību būtu tas spēcinājums, kas dotu tiesības cerēt uz sabiedrības uzticības pakāpenisku atgūšanu laikā, kad, lemjot par to, kam atdot savu balsi parlamenta vēlēšanās, daudziem pilsoņiem prātā būs vienīgi mazākā ļaunuma kritērijs.
Taču tā vietā, lai nāktu pie izpratnes par to, cik nozīmīga politikai ir simbioze ar pilsonisko sabiedrību, Vienotības partiju līderi pagaidām turas no pārliecības, ka pilsoniskās sabiedrības pārstāvim, lai tiktu vēlēšanu sarakstā, jāspēj atbilst politiķu priekšstatiem. Tādēļ tā dēvētajiem Sarmītes Ēlertes domubiedriem jeb D grupas locekļiem varot nākties vien samierināties ar politisko patronāžu un, protams, pakļauties partiju diktētai disciplīnai. Un tas jau ir visnotaļ slideni. Jo frakcijas disciplīna, protams, ir ļoti būtiska un nepieciešama, tomēr nav noslēpums, ka, pakļaujoties disciplīnai, deputāti reizumis balso pretēji savai pārliecībai un sirdsapziņai. Tas vairs īsti neatbilst izpratnei par godīgumu un var aizbaidīt tos, kas spētu nest spēcinājumu.