Šodien Saeimai ir jālemj par to, kā nodrošināt, lai valdībai būtu neapšaubāmas tiesības un pienākums aizņemties 7,5 miljardus eiro no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF), Eiropas Komisijas (EK) un vairākām Eiropas valstīm, kas solījušas aizdot naudu Latvijai - valstij, kura vairākus gadus dzīvojusi pāri saviem līdzekļiem un tikusi pie vieglprātes reputācijas. Taču šobrīd notiek tieši tas, par ko jau pērnruden Latviju atklāti brīdināja ne tikai vietējie makroekonomikas pētnieki, bet arī daži ārvalstu eksperti. Proti, iekšpolitiskās kaislības un vēlēšanu tuvums rada nu jau pavisam reālus draudus ekonomikas atlabšanai.
Premjera Valda Dombrovska (JL) partijas un valdības iekšējo opozicionāru - Tautas partijas (TP) - kašķi par to, kādam tad jābūt parlamentā apstiprinātajam dokumentam, vairs nenotiek nedz par šī dokumenta formu, nedz par tā saturu. Vismaz pēc būtības ne. Lai ko V.Dombrovskis TP piedāvātu, nekas tai nešķiet pieņemams.
TP paģēr ne tikai to, lai starptautiskā aizdevuma izlietojums tiktu detalizēti atspoguļots valsts budžetā un ikvienas jaunas saistības tiktu uzņemtas tikai ar Saeimas piekrišanu, bet arī apņemšanos vairs nepalielināt nodokļu slogu un saņemt parlamenta piekrišanu jebkādiem komercbanku reorganizācijas plāniem. Vai šādas prasības saistītas ar vēlmi padarīt starptautiskā aizdevuma izlietojumu pārskatāmāku? Diez vai. TP politiķi taču, jādomā, zina gan, ka Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisija jautājumus, kas saistīti ar starptautiskā aizdevuma izlietojumu, skata regulāri. Nav jau arī tā, ka valdības iekšējiem opozicionāriem no TP būtu liegts pašiem satikties ar SVF un EK ekspertiem. Taču tad, kad TP politiķiem šāda iespēja bija, viņi to nez kādēļ neizmantoja.
TP pārstāvošā Mareka Segliņa vadītā Tieslietu ministrija savā analīzē par starptautiskā aizdevuma ņemšanas juridiskajām niansēm cita starpā norādījusi - prasība, ka likumdevējam, tas ir, Saeimai, pašam likumdošanas ceļā ir jāizšķir visi būtiskie valsts dzīves jautājumi, mūsdienās ir kļuvusi nereāla. Tādēļ efektīvākas lēmumu pieņemšanas nolūkā esot pieļaujams, ka likumdevējs izšķir tikai pašus būtiskākos jautājumus. Vēl vairāk - šajā atzinumā, kuru M.Segliņa vietā, starp citu, ir parakstījis TP priekšsēdētāja vietnieks, pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns, ir norādīts, ka SVF lēmumu pieņemšanas process ir organizēts tā, ka aizņēmumu saņēmušajām valstīm «ir apgrūtinoši nodrošināt pilnvērtīgu likumdevēja iesaisti ar aizņēmuma saņemšanu saistīto jautājumu un politisko apsolījumu risināšanas un pieņemšanas procesā».
Savukārt Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komiteja ir norādījusi, ka Saeimas apstiprinājumam, kas valdībai dod tiesības uzņemties saistības pret SVF un EK, ir skaidri un nepārprotami jāpauž Saeimas griba, taču tā var tikt izteikta dažādi - ar īpašu likumu vai lēmumu, ietverta citos likumos vai lēmumos. Proti, svarīgākais ir Saeimas griba, nevis gribas izteikuma forma.
No šiem juristu atzinumiem izriet, ka stīvēšanās ap to, cik detalizēti tad regulējamas valdības pilnvaras, ir kvalificējama vienīgi kā populistiska pozicionēšanās. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, paraugoties uz līdzšinējo vienošanos izpildi, viegli konstatēt, ka nekas no tā, kas šajos dokumentos ierakstīts, nav akmenī cirsts. Nav izpildīta apņemšanās iekasēt vismaz 70 miljonus latu mājokļa nodoklī, arī pievienotās vērtības nodokļa likme nav celta. Aizdevēji nav uzstājuši uz to, ka šīs vienošanās ir jāpilda. Savukārt daudz kritizēto lēmumu par iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes palielināšanu pirmā iniciēja tieši TP, kas nu skaļi apgalvo, ka neatbalsta nekādu nodokļu celšanu.
Ja politiķi nebeigs savas bērnišķīgās spēlītes un Saeima nolems noraidīt lēmumu par to, ka valdībai ir tiesības risināt sarunas un uzņemties saistības pret starptautiskajiem aizdevējiem, sekas var izrādīties dramatiskas. Aizdevējiem un starptautiskajai sabiedrībai būs nepārprotami nodemonstrēts, ka Latvijas politiķiem ir iestājies pirmsvēlēšanu afekts. Ziņas par to, ka Latvijas parlaments ir nobalsojis pret aizdevuma ņemšanu, ļoti ātri izplatīsies ārvalstu medijos, un tas, visticamāk, izraisīs kārtējo spekulāciju vilni ap lata stabilitāti. Negatīvam Saeimas balsojumam var sekot arī valsts kredītreitinga samazināšana. Savukārt sarunas ar starptautiskajiem aizdevējiem, iespējams, būs jāsāk no nulles.
Mazāk par visu Latvijai šobrīd ir vajadzīga iekšpolitiska nestabilitāte un kārtējais trieciens valsts starptautiskajai reputācijai. Iznīcinot pirmos stabilitātes asnus, politiķi būs rīkojušies vienkārši infantili.