Kā pozitīvais piemērs minēts Jaunais Rīgas teātris, kurš papildus 576 637 latu valsts budžeta dotācijai 2013. gadā nodrošinājis pašu ieņēmumus 1,1 miljona latu apmērā. Šāds dotācijas īpatsvars - aptuveni 33% pret visiem ieņēmumiem - ir ļoti zems, salīdzinot ar citu valstu pieredzi. Piemēram, Igaunijā valsts teātriem dotācijas īpatsvars ir aptuveni 69% no visiem ieņēmumiem. Ar peļņu strādājis arī Nacionālais, Leļļu, Valmieras, Daugavpils teātris, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO), VSIA Latvijas koncerti un Kremerata Baltica. Savukārt 2013. gadā ar zaudējumiem strādājusi Latvijas Nacionālā opera, kurai mīnusā bijis 55 421 lats, Rīgas cirks - 53 444 lati, Valsts akadēmiskais koris Latvija - 27 773 lati, Liepājas simfoniskais orķestris (LSO) - 25 983 lati un Dailes teātris - 7348 lati.
Fabrikas režīmā
Dienas aptaujātie kultūras kapitālsabiedrību vadītāji gan uzskata, ka dotāciju nevar uzskatīt par pietiekamu un teātru labajiem peļņas rādītājiem ir arī negatīvas sekas. «Nepietiekamās dotācijas sekas ir tās, ka daļa izrāžu mums ir nabadzīgākā estētikā. Vienīgā prioritāte ir darbinieki un viņu atalgojums, kuru daudzmaz spējam nodrošināt. Bet dotācijas un pašu ieņēmumu proporcija nav normāla. Protams, varam pasist sev pa plecu, bet arī ministrija zina, ka režīms, kādā šobrīd strādājam, ir fabrikas režīms,» uzsver KM uzslavu nopelnījušā Jaunā Rīgas teātra (JRT) direktore Gundega Palma. Viņa arī atgādina, ka JRT ir aktīvāka starptautiskā darbība, līdz ar to iespējas piesaistīt finansējumu ir lielākas nekā citiem.
Dailes teātra apgrozījums pērn bijis 2,6 miljoni latu, tāpēc apmēram 7000 latu nav milzu zaudējumi, uzskata teātra direktors Andris Vītols. Pērn valsts dotācija teātrim bija 800 000 latu, šogad tā ir pieaugusi par apmēram piektdaļu. «Joprojām 65% Dailes teātris, tāpat kā gandrīz visi Rīgas teātri, nopelna pats ar biļetēm. Teātris ir ļoti riskants bizness, īpaši Dailes teātrī, kurā ir 1000 vietu zāle. Tikko ir mākslinieciska neveiksme vai izrāde neiepatīkas publikai, tas ir ļoti jūtams.» Arī A. Vītols piekrīt, ka spiests strādāt fabrikas režīmā - Dailes teātra gadījumā tie ir 15-17 jauniestudējumu gadā, mēnesī visās zālēs kopā ir vairāk nekā 50 izrāžu, un daži aktieri spēlē apmēram 24 izrādes mēnesī, paralēli mēģinot jaunas lomas.
Tālu no Rīgas un visnotaļ nabadzīgā reģionā tomēr arī Daugavpils teātris iekļuvis to kapitālsabiedrību sarakstā, kas ir «plusos». Teātra valdes locekle Rita Strode to gan sauc par virtuālu peļņu, kas esot apmēram 5000 latu: «Galvenais, ka esam strādājuši bez zaudējumiem, kādi bija agrāk. Valsts dod izdzīvošanas dotāciju - maizi bez sviesta. Taču cilvēkiem vēl ir interese par teātri, viņi nāk, un mums izdodas arī piesaistīt naudu no teātra atbalstītājiem. Ja tādu nebūtu, arī peļņas nebūtu. Vēlamies, lai šo naudu varētu izmantot teātra vajadzībām.»
Kultūras ministrija ir sagatavojusi un rosinās Ministru kabinetā izskatīt jautājumu par iespēju valdes locekļiem, kuri ierobežotas dotācijas apstākļos spēj nodrošināt būtiskus pašu ieņēmumus, atļaut noteikt ikmēneša piemaksu par darba kvalitāti līdz 30% apmērā no mēnešalgas - līdzīgi kā valsts pārvaldes iestāžu darbiniekiem.
Nav labā un sliktā
Atšķirīga situācija ir abos profesionālajos simfoniskajos orķestros - LNSO strādājis «plusos», bet LSO - «mīnusos». LNSO valdes locekle Indra Lūkina saka, ka situācija pa gadiem mainās: «Valsts dotācija nosedz darbinieku algas un Lielās ģildes ēkas uzturēšanas izmaksas. Algas mūziķiem ir par mazu. Ministrijas trīs gadu budžeta prezentācijā tika apsolīts, ka mūziķu algas ir viena no prioritātēm,» norāda I. Lūkina un piebilst, ka LNSO koncertdarbība tiek finansēta tikai no biļešu pārdošanas, tāpēc jābūt ļoti veikliem un elastīgiem mārketinga ziņā.
Liepājas metalurga krīzes ietekmi uz pārdoto biļešu skaitu LSO izjūt jau vismaz pusgadu, norāda orķestra valdes loceklis Uldis Lipskis. Lai noturētu orķestra sastāvu apstākļos, kad algas paaugstināt nebija iespējams, darbiniekiem ir noformēta veselības apdrošināšana. Šie ir galvenie iemesli, kāpēc orķestra bilance ir ar mīnusa zīmi. Taču LSO ir trīs gadu plāns, kā iziet no zaudējumiem, stāsta U. Lipskis, piebilstot, ka paralēli esot jārisina mūzikas instrumentu atjaunošanas jautājums. Viņš arī atgādina, ka mūziķu atalgojuma situācija joprojām ir smaga ne vien Liepājā, bet arī Rīgā: «Orķestros krīze ne tuvu nav beigusies, pēc konsolidācijas esam pusdzīvā režīmā.»