Dzert, ēst, čurāt
Es Līgu pazīstu nepilnu gadu. Kompānijā, kurā epizodiski tiekamies, viņa ir visdzīvespriecīgākā, nekad neesmu dzirdējusi, ka viņa pukstētu par krīzi, piemēram. Tikai pavisam nesen pamanīju, ka laiku pa laikam Līga paņem tumši sarkanbrūnu maciņu un neuzkrītoši pazūd blakus telpā - lai izmērītu cukura līmeni asinīs un iešpricētu insulīnu, ja cukurs par augstu. Vai arī, ja cukurs par zemu, steigšus atgrieztos virtuvē un kaut ko apēstu, pat ja pārējie vēl nav pie galda aicināti. «Slimība mani iemācījusi būt egoistei, nedalīties ar citiem,» vēlāk Līga saka intervijā. Šai sarunai abas tiekamies Mākslas akadēmijā, kur Līga ir profesore Keramikas katedrā.
1980.gadā diabēts bija daudz sliktāka diagnoze nekā tagad, Līga saka. PSRS ražotais insulīns nebija kvalitatīvs. Cukuru pacienti mērīja un insulīnu špricēja reizi dažās nedēļās vai mēnesī poliklīnikā. Tādējādi organisms nesaņēma pareizas devas. Tagad Līga insulīnu reizēm mēra ik pa divām stundām. «Cilvēkiem, kas šodien saslimst, ir vairāk paveicies nekā mums toreiz. Tagad iespējams veselību saglabāt labāk. Taču arī man vēl ir kārtībā acis, lāzers nav vajadzīgs.»
Kā Līga uzzināja, ka ir slima? «Sāku šausmīgi notievēt, lai gan ēdu daudz, jo ēst gribējās ļoti. Bija redzes traucējumi. Pastiprināta tieksme dzert un čurāt,» viņa uzskaita tipiskos diabēta sākuma simptomus. «Tāpēc tagad, kad mani studenti sāk notievēt, es uzreiz viņiem saku - aizejiet pārbaudīties.»
Grūtniecība - jā vai nē?
Īsi pirms Mākslas akadēmijas beigšanas, trīs gadus pēc saslimšanas, Līga palika stāvoklī. Studentu poliklīnikā ārsti teica - nē grūtniecībai! «Bet mana endokrinoloģe - kas par muļķībām! Tikai jāseko sev!» «Es gribēju cerēt, ka būs labi.» Un bija labi. «Deviņus mēnešus staroju, un visi man teica - Līga, esi vienmēr stāvoklī, tad vienmēr tik labi izskatīsies.»
Dzemdības Līgai stimulēja 8.mēnesī, tā toreiz darīja diabēta slimniecēm. Dāvis piedzima neiznēsāts, ilgi neņēmās svarā, abi trīs mēnešus pēc dzemdībām nogulēja bērnu slimnīcā. Tagad Līga teic, ka iespējams zina īsto iemeslu, kāpēc bērns neņēmās svarā. 16 gados Dāvim diagnosticēja celiakiju, glutēna nepanesamību. Iespējams, tā viņam bija jau toreiz, tikai mediķi vēl tādu slimību nezināja. Diabēta Dāvim nav. Vai celiakiju diabēts varēja veicināt? Ārsti sakot - dažreiz ir saistība. Abas saistītas ar vielmaiņas traucējumiem. Tagad Dāvis jau pabeidzis studijas, strādā bankā.
Kopš šī brīža sākās bailes
Pirmo hipoglikēmijas lēkmi, kad diabēta slimniekam krītas cukura līmenis un viņš krīt bezsamaņā, no kuras, nesaņemot cukuru, var arī nepamosties, Līga piedzīvoja, kad dēlam bija nepilns gadiņš. «Iepriekš tu zini to teorētiski. Dakteri ir brīdinājuši. Kad to piedzīvo, ir šoks. No tā brīža šajā slimībā man parādījās bailes. Līdz tam es špricējos, ēdu, dzīvoju. Nezināju, no kā jābaidās.»
Tajā dienā Līgas vīrs aizgāja uz darbu, viņa ar puiku palika mājās un gatavojās likt dēlu gulēt dienasvidu. «Lieku viņu gultiņā, un viss, tumsa. Nākamais, ko atceros, kad atvēru acis, man apkārt ārsti, burzma. Pirms tam nekādas priekšsajūtas, ka būs slikti.»
Vīrs vēlāk Līgai teicis - pats īsti nezina, kāpēc atgriezies. It kā kaut ko aizmirsis. Ienācis mājā, viņš atradis Līgu guļam, ar muti iekritušu lielajā gultā. Dēls rāpojis blakus, Līga nebija paspējuši viņu ielikt paša gultiņā.
Lēkmes un Zilākalna Marta
«Kops tā brīža man parādījās bailes. Bērna dēļ,» sarunā Līga vēlreiz domīgi saka. Reiz tepat Kronvalda parkā pie Mākslas akadēmijas, ar mazo staigājot, jutusi - man «krīt». «Tajā reizē lēkmes sākumu jutu - sākās trīceklis. Un mēs parkā esam divi vien. Līdzpaņemto cukuru esmu jau apēdusi. Pēkšņi ļoti gribas ēst, tik ļoti, ka dzīvu kaķi varētu apēst. Bet paspēju atskriet līdz akadēmijai.
Ir lietas, ko nevar izkontrolēt ar prātu, saka Līga. «Man hipoglikēmijas lēkmes ir saistītas ar to, ka nervu sistēma patērē vairāk cukura. Jau zinu iepriekš - ja gaidāma nervoza diena, vienmēr ņemu līdzi vairāk glukozes, jo nevaru prognozēt - apēdīšu divas paciņas vai vairāk. No rīta eju uz treniņu volejbolā, bet pa ceļam ienāku darbā, un te problēma. Es satraucos, sanervozējos un jau jūtu - būs. Jau pa ceļam uz treniņu ēdu glukozi, bet nepietiek, volejbolā meitenes dabū saukt ātros.»
Daudz tev to lēkmju? «Jā, man daudz. Esmu pa ielām vārtījusies, kad atjēdzos, redzu mašīnu riteņus, cilvēku kājas. Vai arī kāds mani nosēdinājis uz soliņa, somu pār plecu pārkāris. Lai gan uz ielas nav ļoti smagi, vairāk smago gadījumu bijis mājās. Kad pirms astoņiem gadiem šķīros no vīra, pirmajā gadā man vakaros bija bail aizmigt, jo naktīs viņš bija tas, kas nesa cukurūdeni vai sauca ātros. Vēlāk iemācījos aiziet gulēt ar augstāku cukuru, nekā pieļaujams. Nevari jau visu laiku kādam prasīt - pieskati mani!»
Līga meklējusi palīdzību arī pie Zilākalna Martas, taču, «iespējams, viņai pašai bija diabēts. Viņai bija acetons elpā, viņa bija resna un ļoti daudz dzēra ūdeni». Līga domā, viņai diabēts ir dzimtā. Arī brālēns ar to slimo, jau 40.gadu.
Līga saka, no vienas puses, šī slimība ir cilvēka sapūšana no iekšpuses. Iet bojā asinsvadi, cilvēki zaudē redzi, ir gangrēna, bojājas nieres. No otras puses, tā nav pati lielākā nelaime, kas dzīvē var piemeklēt.
«Ir cilvēki, kas staigā ar plāksnīti kaklā - esmu 1.tipa diabētiķis. Man tādas nav. Vienīgi visām paziņām un draugiem esmu izstāstījusi - ja sāku jocīgi uzvesties, dodiet man glukozi.»