Tas viss ir pareizi, taču, kā izrādās, ar visu šo arsenālu tomēr nav gana, lai varētu runāt par gudru tiesu varu, par kvalitatīviem spriedumiem un pamatīgi izvērtētiem sodiem. Un nav brīnums, ka reizēm spriedumi ir tik pārsteigumu pilni kā no burvju cilindra izvilkti truši.
Visu pagājušo nedēļu Diena rakstīja par kādu 45 gadus vecu rīdzinieku, kurš aptuveni pirms diviem gadiem tika notiesāts par sava 23 gadu vecā dēla noduršanu, savukārt, viņam jau esot cietumā, atklājās, ka viņš savā dzīvoklī vairākus gadus seksuāli izmantojis apkārtnes mazgadīgās meitenes, par ko tagad sākts atsevišķs kriminālprocess. Liecības sniegusi kaimiņienes meita, kuru viņš arī «aplidojis» un turpina «aplidot» arī no cietuma, rakstot nepiedienīgas vēstules. Zīmīgākais šajā visā ir tas, ka, ņemot vērā labo uzvedību, viņš drīz no cietuma jau tiks atbrīvots, jo, kā izrādās, tiesa par dēla nāvi viņam piepriedusi tikai četrus gadus, lai gan maksimālais sods var būt pat 12.
Pedofiliem esot apbrīnojama māka aptīt ap pirkstu bērnus, piebarot ar bonbongām un saldu attieksmi, un tas vēl būtu saprotams, taču šajā gadījumā, izskatās, ap pirkstu aptīta visa varenā Latvijas tiesu sistēma. Kā liecina pilnais spriedums, tiesas žēlsirdības pamatā esot divi atbildību mīkstinoši apstākļi - viņa vaļsirdīgā atzīšanās, nodarītā nožēlošana un, izrādās, arī tas, ka viņš daļēji sedzis sava dēla bēru izdevumus (!). Kriminālllikumā tāda tiesas «dāvana» nav paredzēta, taču tiesa, lūk, drīkst atbildību mīkstinošos apstākļus izvēlēties pēc saviem ieskatiem. Tā ka, mīļie slepkavas, neskopojieties, apbērējiet noslepkavotos, un jums tiks piedots.
Šī lieta, protams, izskatīta «pa fikso» bez pierādījumu pārbaudes, jo ko gan tur «čakarēties», ja apsūdzētais visā atzīstas. Taču pārsteidzošākais ir tas, ka neviens pat nav iedziļinājies, kāpēc tāds cienījams un pozitīvi raksturots cilvēks, kā izriet no tiesas materiāliem, ņem un triec savā dēlā tuteni, turklāt ņemot vērā to, ka notikumam bija aculiecinieks. Tā pati kaimiņu meitene. Ja kādu tas patiesi interesētu, tad, iespējams, jau tad atklātos viņa seksuālās novirzes, par kurām zināja arī dēls, un, iespējams, patiesībā «labais» tēvs ar dēla apglabāšanu slēpa cita nozieguma pēdas. Un sods par to visu vairs nav nekādi nieka četri gadi.
Otra lieta ar diezgan apšaubāmo tiesas spriedumu skatīta pavisam nesen - šogad Jelgavas tiesā, kur tika tiesāti divi «brašuļi». Sastapuši pie vietējā veikala izmisušu un ar vīru sastrīdējušos sievieti, viņi nolēma, ka vajag taču izpriecāties. Uzaicināja ciemos, sieviete muļķīgā kārtā piekrita, un maisam gals bija vaļā. Sadzērušies viņi sagribēja seksu un ar varu un sitot lika viņai viņus apmierināt orāli. Mājās viņa tika tikai trešās dienas vakarā, kad mājas saimniekam viņa apnika. Vienam «brašulim», kurš bija agrāk tiesāts, sievieti sita un nelaida prom, tiesa piesprieda četrus gadus cietumā, savukārt otru, kurš «priekus» bija tikai baudījis, palaida uz brīvām kājām. Sods - trīs gadi nosacīti.
Zīmīgi, ka tiesas sprieduma motivējošajā daļā tiesa jauki apraksta, cik otrais «brašulis» ir pozitīvs, strādā un viņa apgādībā ir nepilngadīgs bērns, savukārt ne vārda nav par nodarījumu cietušās psihei, kuru eksperts raksturojis tā: «Minētais noziedzīgais nodarījums būtiski atspoguļojas P. psihiskajā stāvoklī un darbībā. Pret P. vērstais noziedzīgais nodarījums ir vērtējams kā P. psihotraumējošs notikums, kurš radījis pēctraumas sekas.» Krimināllikums paredz, ka atbildību pastiprinošs apstāklis var būt, ja noziedzīgais nodarījums nodarījis smagas sekas, taču tiesa šajā gadījumā nav papūlējusies iedziļināties, vai smagas sekas var būt arī psiholoģiskas.
Protams, šajās lietās var ķidāt arī prokuroru rīcību, kas abos gadījumos daudz lielākus sodus nemaz neprasīja, var apgalvot, ka lietas nepilnīgi izmeklējuši arī policisti, tomēr galīgā atbildība taču pieder tiesai, kas lemj par sodiem. Precīziem un taisnīgiem. Un tiesa nedrīkst pārvērsties par makdonaldu, kur tiesneši sodus izsniedz kā tādus burgerus un uzķeras uz tādiem trikiem kā apsūdzētā žēlīgs skatiens.
Zīmīgi, ka nevienā no šiem aprakstītajiem spriedumiem nefigurē atsauces uz Latvijas tiesu praksi, proti, kā lemts līdzīgās lietās, kas gan nav obligāta, taču raksturotu augsti kvalificētus tiesnešus un kvalitatīvu tiesu varu. Un dažkārt arī mazinātu aizdomas, ka tiesas iznākumu vis nenosaka, cik ļoti apsūdzētais vai viņa advokāts patīk vai nepatīk tiesnesim, bet gan paša tiesneša gudrība.