Kāds cilvēks no mākslas pasaules, nesen bargi taujāts, kādēļ nav pietiekami ātri un skaļi atteicies no viesizrādēm Krievijā, taisnojās, ka, lūk, šprotu vai apakšveļas tirgotāji nemaz šai virzienā nedomājot, ko tad no mākslinieciņa var prasīt.
Neliela alošanās, jo, raugi, mežģīņotu intīmā apģērba gabalu ievešana Krievijā pirms kāda laika jau aizliegta. Traucējot valstiski pareizam noskaņojumam. Savukārt padomj-laika tikumības simbolu - bumbierenes - pie mums laikam nemaz neražo. Labi vismaz, ka tā. Toties šprotes… Jā, šprotes būtībā ir Krievijas specdienestu cauri dabūta provokācija. Šprotes slepeni ieved no Krievijas, saliek bundžās un ved atpakaļ. Kā citādi var izskaidrot Latvijas - Krievijas eksporta pieaugumu aptuveni trīsarpus reižu kopš 2005. gada? Varbūt vienīgi strauji pieaugusi šprotu dējība.
Nepārprotami minēto zivtiņu ietekmē augstie kungi vizītēs dažādās austrumzemēs vairāk pievērsušies skatu kartīšu iegādei un pat mīlas rotaļām tā vietā, lai pētītu, kā tos tirgus varētu dažādot. Šprotu dēļ Latvija nevar baudīt pilnīgu drošību un neatkarību. Tomass Hendriks Ilvess un Daļa Grībauskaite ir tikai tādēļ, ka tur nav šprotu vai tās ir ļoti maziņas. Bet kas mums?... Ai, raudiens nāk. Droši vien katru dienu ēd šprotes.
Tieši šprotu audzēšanai, attīstībai un palielināšanai tiek tērēts vismaz 1,1 procents no IKP, kuru nekādi nevar iedabūt aizsardzības budžetā. Tāpat visādām šprotu lietām aiziet nauda, kuru citādi varētu investēt austrumu pierobežas apgādei ar mūsu televīzijas programmām krievu valodā un galu galā - šīs programmas veidot. Šie līdzekļi noteikti ir iztērēti apjomīgas šprotu kampaņas taisīšanai jo, ielūkojoties avotos (Latvijas vēstniecība Krievijā par abu valstu ekonomisko sadarbību 2012), redzam, ka šprotes nemaz nav galvenā eksporta manta Krievijas virzienā. Tālu, ļoti tālu priekšā ir visādi alkoholi - 84% no pārtikas preču kopuma. Iespējams, tagad tiek izpausts milzīgs valsts noslēpums un stiprie dzērieni bija paredzēti Krievijas morālai sagrāvei no iekšpuses. Rietumu konsultanti nebūs zinājuši, ka ar vodku Krievijā uzvarēt nav iespējams. Lūk, ja nav ko uzkost, tad gan. Atkal nonākam pie šprotu izšķirīgās lomas.
Viens no galvenajiem šprotiniekiem - Rīgas šprotu biedrības priekšnieks Cīruļa kungs - pat aizrunājies tiktāl, ka šprotes uz Krieviju eksportē tādēļ, ka tur esot pieprasījums. Kauns! Vajadzēja eksportēt tādas mantas, pēc kurām pieprasījuma nav, skaidri un savlaicīgi demonstrējot attieksmi.
Uz jautājumu - ko tagad lai dara, vislabākā atbilde būtu… nu, jūs jau zināt, kāda, - par to vajadzēja domāt agrāk. Tomēr humānisma vārdā sniedzam bezmaksas konsultāciju.
Vispirms attiecīgie politikas speciālisti brauks uz zvejnieku ciemiem izskaidrot situāciju. Līdz šim neziņā esošie ļaudis sapratīs, apņemsies kādu laiku nestrādāt un parakstīs petīciju par vispārēju un pilnīgu šprotu aizliegumu. Uz to jau sen uzsvērti klaudzinājusi Eiropas Komisija. Savukārt Valūtas fonds iedos neatmaksājamu aizdevumu, un šprotu mašīnas operatīvi tiks pārprofilētas par Lielvārdes jostu stellēm. Francija jau prasot vismaz 100 kilometru, un amerikāņi - pat četrsimt. Ja vēl ķīniešus ieinteresētu…
Ne mirkli nenoliedzot šprotu vainu visā, kas nu tagad iestājies, ir vēl alternatīvi ieteikumi:
- nebaidīties,
- nedaudz atbildēt par saviem vārdiem.
Tas, starp citu, neprasa lielus kapitālieguldījumus.