Kā kopumā vērtē mūsējo sniegumu Pekinā?
Galīgo vērtējumu pēdējā septembra nedēļā dos LVS valde, kas izskatīs arī paveikto sezonā kopumā. Mans personiskais vērtējums ir, ka pēdējo desmit gadu griezumā šis bija viens no veiksmīgākajiem, ja ne pats veiksmīgākais, pasaules čempionāts. Par Lauras medaļu - visi var teikt, ka tas bija negaidīti, bet sports ir sports. Ja atceramies, olimpiskajās spēlēs divas lietuvietes septiņcīņas tāllēkšanas sacensībās pārkāpa atspēriena dēlītim visos savos mēģinājumos. Tikpat labi Laura varēja augstlēkšanā uzrādīt labāku rezultātu un lodi aizgrūst tālāk. Tad būtu varbūt vēl augstāka vieta. Otrs labākais sasniegums bija Sintas Ozoliņas septītā vieta šķēpmešanā. Un atkal mēs varam teikt, kā būtu bijis, ja šķēpmešanas finālsacensībās startētu Madara Palameika. Es ceru, ka Madaras spēks, kas palika neizmantots Pekinas finālsacensībās, būs redzams pēc gada Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs. Šķēpmetējs Rolands Štrobinders nedaudz sevi nerealizēja, lai gan, manuprāt, tas bija viņa tābrīža rezultāts. Aigai Grabustei pirmajā mēģinājumā ar pāris centimetru pārkāpumu bija lēciens, ar kuru varēja tikt finālsacensībās, vai vismaz viņa būtu pie paša finālsacensību sliekšņa. Tāda ir tāllēkšana. Vai Grabuste varēja cīnīties par medaļu - laikam jau ne, sešnieks - arī būtu bijis grūti aizsniegties. Mareks Ārents kārtslēkšanā uzrādīja savu sezonas rezultātu. Protams, ka būtu gribējies personal best (personiskais rekords - tulk.), bet citus gadus ar 5,55 metriem Mareks būtu ticis finālsacensībās. Kārtslēkšanā līmenis bija ļoti augsts. Kvalifikācijā piecpadsmit sportistu pārvarēja 5,65 metru augstumā novietoto latiņu. Prieks par Guntu Latiševu-Čudari, kura tik nopietnā konkurencē spēja patiešām mobilizēties, lai gan skrejceliņš Pekinā bija ļoti labs un ātrs. Maratonā Anita Kažemāka uzrādīja sava līmeņa rezultātu. Tas būtu brīnums, ja viņa iekļūtu labāko divdesmitniekā. Ar to arī ir jārēķinās, ka garie pārlidojumi un klimata maiņa uz kādu no sportistiem atstās iespaidu. Čempionāta laikā Anita apslima. Par soļotāju Arni Rumbenieku jāteic, ka būtu tomēr vēlams gatavoties 50 kilometru distancei. Zaudēt vienu stundu pirmajai vietai… Es gan viņu piekodināju, lai soļo līdz galam. Mans kopējais vērtējums ir astoņas balles pēc desmit baļļu sistēmas. Medaļa tomēr ir medaļa.
Par Lauru - kuram un cik liels ir nopelns viņas panākumā?
Jāsaprot, ka viens treneris nevar sagatavot daudzcīņnieci startam visās disciplīnās. Andis Austrups ir ieguldījis lielāko darbu, taču lodes grūšanā Lauru konsultē Guntars Gailītis, bet šķēpa mešanā - Gints Palameiks. Mana sajūta arī ir tāda, ka enerģētiski vai kā citādi daudz ir devusi mamma (bijusī vieglatlēte Vineta Ikauniece, kas ir Latvijas rekordiste 100, 200 un 400 metru skrējienā - aut.). Bez šaubām, šādā līmenī treneris jau ir vairāk kā tētis, jo viņam jāsaprot, kas visu laiku ar sportisti notiek. Laura ir arī nedaudz priviliģētā stāvoklī, jo viņai mājās ir pašai savs fizioterapeits (vīrs Rolands Admidiņš - aut.), kurš jebkurā brīdī var piekoriģēt, ja kaut kas nav kārtībā. Agrāk sports balstījās uz to, kurš ir spēcīgāks, tagad jau sports balstās uz to, kurš ātrāk atjaunosies. Tam arī būs iespēja paveikt lielāku treniņu apjomu un uzrādīt labāku rezultātu sacensībās.
Pasaules čempionāts bija arī kā pieturas punkts, lai saprastu, no kuriem sportistiem varam gaidīt augstas vietas četrgades galvenajās sacensībās - 2016. gada olimpiskajās spēlēs Rio. Pirms pasaules čempionāta kā galvenā medaļu pretendente tika minēta Madara Palameika…
Es arī tagad domāju, ka Rio kontekstā Madara ir mūsu lielākā cerība. To apliecina viņas ieņemtā trešā vieta Dimanta līgas sezonas kopvērtējumā. Šo panākumu mēs īpaši nereklamējam, bet, manuprāt, tas ir līdzvērtīgs iegūtajai medaļai pasaules čempionātā. Tas izcīnīts nevis vienās sacensībās, bet visas sezonas garumā. Dimanta līga būtībā ir liekama uz viena plaukta ar Pasaules kausa izcīņu kamaniņu sportā vai bobslejā.
Pēc neatkarības atgūšanas divas olimpiskās medaļas ir izcīnījuši mūsu vīrieši šķēpmetēji. Pašreizējā situācijā laikam nav pamata runāt par to, ka no vīriem varētu Rio sagaidīt medaļu?
Zinot Rolanda (Štrobindera) šīs vasaras veselības likstas, būtu pat neliels brīnums, ja viņš sasniegtu finālu. Par medaļu vai sešnieku nebija pamata runāt. Daudz vairāk biju gaidījis no Ziga (Zigismunda Sirmā). Cerēju, ka beidzot viņš sevi realizēs, bet pašreizējā situācija ir ļoti bēdīga. No šķēpmešanas tehnikas es neko nesaprotu, bet, redzot, kā viņš met, skats ir diezgan traģisks. Trenera jautājumā nav arī īsti risinājuma.
Olimpisko medaļnieku sagatavotāja Valentīna Eiduka veselības problēmu dēļ treneres karjeru laikam jau ir beigusi. Vai Rīgā ir speciālists, kurš varētu strādāt ar augstākā līmeņa šķēpmetējiem?
Murjāņos ir Andrejs Vaivads. Varbūt viņam ir pienācis laiks trenēt ne tikai jauniešus un juniorus, bet arī pieaugušos. Es gan pieļauju, ka viņš no Murjāņiem projām neies. Attiecīgi ir jādomā, kā panākt to, lai mūsu labākie šķēpmetēji varētu trenēties Murjāņos. Neapšaubāmi labs risinājums ir Murjāņu manēžas atjaunošana. Būvdarbus paredzēts beigt nākamā gada rudenī. Tā jau varētu būt laba treniņu vieta ne tikai izlases šķēpmetējiem, bet arī citu disciplīnu pārstāvjiem. Rīgā Indra Eversone visu laiku ir bijusi Eidukas ēnā. Būtu pienācis laiks pašai vairāk uzņemties iniciatīvu.
Mūsdienu prasībām atbilstošu bāzu trūkums Rīgā, šķiet, ir vieglatlētu lielākā sāpe. Vai taisnība, ka arī Daugavas stadiona kompleksa būvniecības projekts ir apdraudēts. It kā šo naudu gribot novirzīt citiem mērķiem?
Šīs nedēļas nogalē jau būs skaidrāk redzams, uz kuru pusi šis projekts virzās. Izglītības un zinātnes ministrijas, kā arī Finanšu ministrijas pārstāvji Daugavas stadiona projektu prezentēs Briselē. Pirmais solis ir sperts. Nākamajā stadijā jau būs svarīgi, cik profesionāli šis projekts tiks aizstāvēts Briselē. Par vieglatlētiem nepieciešamajām sporta būvēm tik tiešām ir runāts ļoti daudz, bet stadionu mums īstenībā pat ļoti pietiek. Rēzeknē šovasar ir uzklāts jauns segums, un 26. septembrī atklās jaunu stadionu Saldū. Katru gadu pat notiek cīņa, kura pilsēta rīkos Latvijas čempionātu. Sliktāk ir ar treniņu apstākļiem ziemā. Bez šaubām, Rīgā trūkst atbilstoša līmeņa sporta manēžas. Labākais risinājums būtu Daugavas stadiona rekonstrukcija ar Eiropas līmeņa manēžas būvniecību. Tajā būtu seši skrejceliņi 200 metru garumā. Ideālais skatītāju skaits - divi tūkstoši vai nedaudz vairāk, lai varētu rīkot arī koncertus. Jo Rīgā nav jau arī šādam skatītāju skaitam piemērotas koncertzāles. Ir Palladium ar tūkstotš skatītājiem, un nākamais līmenis jau ir Arēna Rīga ar 12 tūkstošiem skatītāju vietu.
Latvijā pat mazpilsētās ir uzbūvētas ledus halles, kas ir dārgas ekspluatācijā. Vai nav iespējams ieinteresēt privātos investorus Rīgā uzbūvēt vieglatlētikas manēžu?
Esam runājuši arī ar dažiem privātajiem investoriem, bet Latvijā šādas naudas nav. Neviens nav gatavs ieguldīt sabiedriskā sporta projektā, kuras izmaksas svārstītos no sešiem līdz astoņiem miljoniem eiro.
Par tādu naudu jau var uzbūvēt vērienīgu halli!
Runa ir par sešu celiņu manēžu un divtūkstoš skatītāju vietām, jo ir pilnīgi skaidrs, ka tikai ar vieglatlētiku nevar atpelnīt pat komunālos maksājumos. Esmu runājis ar igauņiem, un, piemēram, Tartu lielākie ienākumi ir no manēžā ierīkotajām fitnesa zālēm un sarīkotajiem kultūras pasākumiem.
Savulaik vieglatlēti ar cerībām raudzījās Grostonas ielas virzienā, kur ir uzbūvēts Olimpiskais sporta centrs...
Tolaik Ģirts Valdis Kristovskis ieņēma LVS prezidenta amatu, Jaunais laiks bija pie varas un Einars Repše ieņēma Ministru prezidenta amatu. Situācija izvērtās interesanta. Ja valdības vadītājs paziņo, ka sports ir slikts un ka tajā nozarē visi zog… Vietā, kur tagad atrodas futbola halle, vajadzēja būt vieglatlētikas manēžai. Tas nozīmē, ka būtu arī vietas vienam tūkstotim skatītāju. Pienāca NATO samits, pēc kura tika apgalvots, ka viss tiks salabots un izdarīts, bet vienā dienā mani izsauca uz LOK Izpildkomitejas sēdi, kurā tika paziņots, ka vieglatlētikas manēžas Olimpiskajā sporta centrā turpmāk nebūs. Tas jau bija lēmums, nevis jautājums - vai mums vajag manēžu? Nepieņemama bija arī materiālā darījuma puse. Ja federācijai tiek piedāvāts īrēt manēžu par 120 tūkstošiem latu gadā, bet LVS gada budžets ir 150 tūkstoši eiro, tad skaidrs, ka mēs to nevaram atļauties. Otra piedāvātā summa jau bija zem simts tūkstošiem eiro, bet vienalga mums nepieņemama. Futbols, protams, paņēma manēžu un palika parādā 200 tūkstošus latu Olimpiskajam centram, kurus pēc tam no valsts budžeta nodzēsa. Es tādas saistības nekad neuzņemšos, jo nekad nevienam neesmu palicis parādā.
LVS būtu iespēja nopelnīt, ja savulaik būtu uzņēmusies Rīgas maratona rīkošanu?
Man ir draudzīgas attiecības ar Grieķijas Vieglatlētikas federācijas vadītājiem. Viņi atzīst, ka ar Atēnu maratona paņemšanu savā paspārnē izdzīvojuši krīzes laikā. Ap pusmiljonu eiro viņi nopelna ar Atēnu maratona sarīkošanu. Protams, arī mums vajadzēja rīkot Rīgas maratonu. Ar Aigaru Nordu, kurš rīko Rīgas maratonu mums ir labas attiecības, bet viņš vienmēr ir uzsvēris, ka tas vispirms ir bizness.
Daudzi bijušie vieglatlēti ir beiguši augstskolas un ieņem augstus amatus. Arī mūsu jaunais Valsts prezidents Raimonds Vējonis augstlēkšanā ar 2,05 metru rezultātu izpildījis Sporta meistarkandidāta normatīvu. Kas ir darīts, lai ietekmīgus cilvēkus iesaistītu LVS valdē?
Esam uzrunājuši, piemēram, bijušo vieglatlētu Gunti Maču (SIA LDz Cargo valdes priekšsēdētājs - aut.), bet viņš jau vada Latvijas Tautas sporta asociāciju. Mans vājums jeb stiprums ir tas, ka es neesmu politiķis. Ir taču politiski ekonomiskie lēmumi, kuru sponsoru kādai federācijai piespēlēt. Mēs naudu saņemam pēc godīgi izpildītiem atlases kritērijiem. No otras puses, man nav problēmas iet runāt ne uz Rīgas domi, ne pie Vienotības cilvēkiem, jo man nav nekādas politiskās atbildības.
Esi maksājumu iestādes vadītājs un īpašnieks. Cik naudas pats vari ieguldīt vieglatlētikā?
Pašlaik es personīgi neko nesponsorēju. Desmit gadus atpakaļ, kad sāku vadīt LVS, mēs diezgan daudz izdarījām arī par privātajiem līdzekļiem. Tolaik Rolands Bārenis bija viceprezidents. Arī viņš daudz investēja vieglatlētikā.
Tolaik darbojies banku biznesā un iespējas bija lielākas?
Bez šaubām, jo tolaik bankas arī kaut ko sponsorēja. Tagad vajag pavaicāt Skandināvijas bankām, cik naudas viņi sponsorē sporta vajadzībām? Tie ir tikai daži lielie sporta pasākumi, lai gan lielākie pelnītāji tirgū ir tieši bankas. Tām būtu pienākums ar sabiedrību padalīties peļņā.
LVS labākā vizītkarte patlaban ir Laura Ikauniece. Vai pēc izcīnītās bronzas Pekinā ir bijis kāds ieinteresēts telefona zvans turpmāk palīdzēt mūsu šābrīža labākajai vieglatlētei?
Manā rīcībā nav šādas informācijas. Viens Jelgavas uzņēmējs ir izteicies, ka ir gatavs Jelgavā uzcelt manēžu, ja reiz vieglatlētiem esot tik slikta situācija ar sporta bāzēm. Patiesībā pašreiz ir īstais laiks vieglatlētikas pārdošanai. Nule kā izcīnīta pasaules čempionāta medaļa, un kopumā mums šovasar ir deviņas medaļas dažāda vecuma grupās pasaules un Eiropas līmeņa mačos.