Pēdējos mēnešos publiskajā retorikā jau atkal parādās jautājums - kādu ceļu ies Latvija? Jeb varbūt - pa kādu ceļu mūs vedīs tie, kam 10. Saeimas vēlēšanās tiks dots mandāts turpmākos četrus gadus turēt varas grožus savās rokās. To ceļu, pa kuru valsti ved, nezīmē kartēs. Valsts kursa pareizības noteikšanai nelīdz ne kompass, ne sekstants, ne zinības par sūnām uz koku stumbriem, pat ne mūsdienīgās globālās pozicionēšanas sistēmas.
Kamēr daži politiķi, piemēram, Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete (Pilsoniskā savienība) runā par Rietumu izvēli, citi - tādi kā Ainārs Šlesers (LPP/LC) un biznesmenis Ivars Strautiņš (Par labu Latviju) - saka: kādi vēl Rietumi, mēs tur jau esam! «Mums jābūt par tiltu starp rietumiem un austrumiem, starp ziemeļiem un dienvidiem, jāizmanto unikālais ģeogrāfiskais stāvoklis.» Stāsts par Latviju kā tiltu nav nekas jauns. Gadu gadiem tas ticis piesaukts un nu jau ir krietni novazāts.
Vai Latvija, atrodoties Austrumeiropā, jau ir neatgriezeniski nostiprinājusies Rietumos? Pat tad, ja šo «atrašanos» nonivelē līdz platuma un garuma grādiem, tādi īsti rietumi laikam gan nesanāks.
Taču šajā diskusijā par Rietumu vai Austrumu ceļu vai mūžīgu atrašanos krustcelēs stāsts nav par ģeogrāfiju. Stāsts ir par Rietumu vērtībām un vērtīborientāciju, par ceļazvaigzni, kurai sekos gan likumdevēji un izpildvara, gan arī pārējie varas atzari un ikviens pilsonis. Iespējams, tie daži, kas apgalvo, ka Latvija jau neatgriezeniski ir Rietumos, tā īsti to nesaprot. Varbūt viņi nudien tic tam, ka dalība Eiropas Savienībā, NATO un Pasaules Tirdzniecības organizācijā pati par sevi garantē sekošanu Rietumu vērtībām? Bet varbūt izpratne par to, ko īsti nozīmē būt Rietumos, ir izplūdusi vai - gluži pretēji - pārlieku sašaurināta?
XXI gadsimta pirmā lielā depresija likumsakarīgi likusi sarosīties liberālās ekonomiskās politikas kritiķiem un apšaubītājiem. Un viņu argumenti atrod dzirdīgas ausis. Taču ir aplami reducēt diskusiju par Rietumu vērtībām tikai līdz ekonomiskajiem jautājumiem.
Ir akūti nepieciešams diskutēt un vienoties par sekošanu Rietumu vērtībām visplašākajā izpratnē. Runāt par mūsdienīgu demokrātiju, par atbildību, par arvien plašāku pilsonisko līdzdalību, par cilvēktiesībām, par vārda brīvību. Arī par to, vai varu vēlamies uzticēt politiķiem vai valstsvīriem, atceroties, ka starp pirmajiem un otrajiem ir būtiska atšķirība, kuru savulaik visai precīzi raksturojis kādreizējais Francijas prezidents Žoržs Pompidū: «Valstsvīrs ir politiķis, kurš sevi iegulda nācijas labā. Savukārt politiķis ir valstsvīrs, kurš nāciju iegulda savā labā.» Latvijai taču šie ir ļoti sāpīgi jautājumi, vai ne?
Daļa iedzīvotāju dažnedažādos veidos apliecina savu orientāciju uz Rietumu vērtībām. Kā piemēru var minēt kaut vai Latvijai ne īpaši glaimojošo vērtējumu Transparency International Korupcijas uztveres indeksā. Tas, ka Latvijā tik daudzi uzskata korupciju par nopietnu problēmu, patiesībā ir labi. Tas vismaz liecina, ka lielu daļu ļaužu satrauc valsts nozagšana, ka viņi nav gatavi uzskatīt bakšišus un «tējas naudas» amatpersonām par normālu praksi. Par līdzīgu tendenci liecina arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras veiktā biedru aptauja.
Tomēr ar vārdisku un morālu atbalstu Rietumu vērtībām ir par maz, ja uzticība tām tiek apliecināta vien anonīmās aptaujās vai virtuves revolūcijās, draugu un paziņu lokā pukstot par korupciju, par politiķu bezatbildību, par pārlieko birokrātiju. Praktiskai Rietumu vērtību iedzīvināšanai ir nepieciešami gan trauksmes cēlāji, gan aktīva pilsoniskā sabiedrība, gan radikāla politisko partiju finansēšanas sistēmas reforma.
Kādēļ skaidra orientēšanās uz Rietumu vērtībām ir svarīga? Tādēļ, ka Latvija nav nedz pirmā, nedz pēdējā valsts, kurai nākas iet cauri augšanas grūtībām. Ieskatoties kaut vai klasiķa Maksa Vēbera 1919. gada priekšlasījumā Politika kā profesija, neizbēgami nāk atskārsme: «Nav nekā jauna šai pasaulē.» Līdz mielēm atpazīstamas situācijas, profesionālo politiķu tipi, ieražas un metodes.
Tie, kuri apgalvo, ka Latvija jau neatgriezeniski ir Rietumos un nekādas izvēles vairs nav jāizdara, vai nu maldās, vai apzināti melo. Pēdējo mēnešu notikumi Ukrainā mums uzskatāmi demonstrē, kas notiek, ja pie valsts kuģa stūres nokļūst kapteinis, kuram labpatīk mainīt kuģa kursu par 180 grādiem.
To nudien vajadzētu paturēt prātā ne tikai dodoties pie vēlēšanu urnām, bet arī diendienā.