Ceļojošā izstāde Atklātie ķermeņi, kas iekārtota Rīgas lielveikalā, daudziem izraisījusi reakciju un pārdomu gūzmu, kas, visticamāk, arī ir lielākais ieguvums no tās - diskusija par to, cik tālu drīkst iet, piesaucot kaut viscēlākos mērķus.
Izglītot ir cēls mērķis, izglītoties par sevi - jau pavisam cildena atsaukšanās uz klasisko «Izzini pats sevi!» ideālu, ko prasmīgi balzamēto un preparēto līķu apkārt vadātāji arī lieto par sava rūpala vairogu. Šur tur citās zemēs tas nav darbojies - izstāde aizliegta. Latvijā gan «viss notiek», un atsaucība apmeklējuma ziņā tikpat liela, cik ažiotāža.
Nenoliedzot, ka gan jau kādiem šādi gūtā informācija ir tiešām derīga (kāds biklāks skolēns, kas prāto par medicīnas studijām, aizgāja pārbaudīt, vai «iekšas tur» un pie reizes šo to uzzināja), tomēr jāteic, ka stilam ir nozīme. Ne velti Rīgā līdz šim preparēti līķi un attiecīgi apstrādāta materiāla kolekcija tiem, kam to tiešām vajag, bijusi apskatāma Stradiņa universitātes Anatomikumā, bet dabas mācību kabinetos cilvēka ķermeņa studijās turīgākās skolās iztiek ar plastmasas modeļiem, citviet - ar zīmējumiem. Un ne jau tāpēc vien, ka nevar atļauties ar smalkām tehnoloģijām apstrādātu autentisku līķi, bet galvenokārt tāpēc, ka attiecīgajā izziņas līmenī tas nav nepieciešams. Pilnīgi ikvienam dot iespēju skatīties uz lai vai cik labi apstrādātu sveša cilvēka līķi ir tā pati šaušana pa zvirbuļiem ar lielgabalu. Šajā gadījumā - blenšana.