Nafta un gāze, kas piepilda pie varas esošo kabatas, ļauj algot uzticamu policiju un armiju, pabarot tautu ar lētu maizi un aizvērt muti neatkarīgiem medijiem. Arī reālajai opozīcijai ir ierādīta sava vieta, būtībā atņemot iespējas ietekmēt notikumus šajā valstī. Valdošais prezidenta Ilhama Alijeva vadītais režīms «sekmīgi» aizvadījis kārtējās parlamenta vēlēšanas, un abas galvenās opozīcijas partijas - Azerbaidžānas Tautas fronte un _Mussavat -_ nav ieguvušas kaut vienu no 125 parlamenta mandātiem. Par to, lai bilde neizskatītos tik nepievilcīga, ir padomāts. Prezidenta partija _Jaunā Azerbaidžāna_ ieguvusi «tikai» 75 deputātu vietas, bet pārejās atvēlētas paklausīgiem neatkarīgajiem deputātiem un ne mazāk rāmām viltus opozīcijas partijām. Viss izdarīts tā, lai nebūtu iespējams kaut ko aizrādīt un apšaubīt pašu vēlēšanu gaitu.
Diezin vai prezidents Alijevs un viņa palīgi spētu ar interesi noklausīties un noticēt ASV prezidenta Baraka Obamas runai, kādu viņš nesen teicis citā islāma zemē Indonēzijā. Tajā amerikāņu līderis norādījis uz to, ka it visur ir nepieciešams ierobežot pārlieku varas koncentrāciju. Un tam pretī var stāties spēcīgi sabiedriskie institūti. Tieši atvērta sabiedrība un aktīvi pilsoņi noraida nevienlīdzību un netaisnību.
Diemžēl beidzamajos gados tā visa Azerbaidžānā palicis aizvien mazāk. Iepriekšējās parlamenta vēlēšanās opozīcija vismaz ieguva nedaudz mandātu, turpretim tagad nespēj sarīkot pat protesta manifestāciju. Publisku akciju rīkošana kļuvusi ievērojami ierobežotāka.
Valdošajam režīmam (Ilhams prezidenta postenī nomainīja savu tēvu Heidaru Alijevu) nav izdevies piepildīt arī savus galvenos solījumus. Mērķi par nācijas labklājības sasniegšanu un Kalnu Karabahas jautājuma atrisināšanu nav sasniegti. Nepilns miljons azerbaidžāņu bēgļu tā arī nav varējuši atgriezties armēņu okupētajās zemēs.