Vietu netrūkst
Tiem, kuri savu dzīvojamo telpu gatavi dalīt ar vēl pāris cilvēkiem, dzīvesvietas meklējumi grūtības nesagādā - ja izvēlētā mācību iestāde piedāvā dienesta viesnīcu, atliek līdz ar iestāšanos rakstiski izteikt vēlmi dzīvot tajā un noslēgt īres līgumu. Aptaujātie kopmītņu iemītnieki savu izvēli pamato galvenokārt ar iespēju pilnīgāk izbaudīt studentu dzīvi, kā arī ietaupīt gan uz dzīvošanas, gan iekārtošanās rēķina, jo tur tiek nodrošinātas mēbeles, sadzīves tehnika un pat gultas veļa. Arī vietu trūkums vairs neesot aktuāla problēma - dienesta viesnīcu vadītāji atklāj, ka jau apmēram sešus gadus nav nācies gultasvietas dalīt pēc deklarētās dzīvesvietas attāluma principa. «Šobrīd gan brīvu vietu ir maz, bet mācību gada sākumā tas ir raksturīgi - daudzi kopmītnes izmanto kā pagaidu apmešanās vietu, līdz atrod sev piemērotu īres dzīvokli,» tendenci novērojusi Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Studentu viesnīcu daļas vadītāja Iveta Sveržicka. Viņa piebilst, ka uz ielas neviens students gan netiekot atstāts un vienā no astoņām RTU dienesta viesnīcām ar kopumā teju trim tūkstošiem gultasvietu pajumte vienmēr atrodoties. Savukārt Latvijas Universitātes (LU) kopmītnēs var tikt izmitināti 2400 studentu, taču šogad vien pamatstudijām šajā augstskolā reģistrējušies vairāk nekā trīs tūkstoši cilvēku, un jāņem vērā, ka lielāko daļu gultasvietu aizņem kopmītņu «veterāni», kuri tur dzīvo visu studiju laiku, un daži ar savu istabu sienām «saaugot» līdz pat maģistra grāda iegūšanai.
Ļauj pašiem izpausties
«Te ir pierasts un nav jāuztraucas par komunālajiem maksājumiem vai par to, ka kāds negodprātīgs dzīvokļa īpašnieks tevi apkrāps. Neērtības gan rada salīdzinoši biežā istabas biedru mainība, un ne ar katru izdodas atrast kopīgu valodu. Īpaši negatīvas emocijas rodas gadījumos, kad nesaskan dzīves ritms un kādam pa dienu patīk gulēt, bet naktīs skatīties filmas vai rakstīt studiju darbus,» pieredzi atklāj Igors, kurš LU dienesta viesnīcā dzīvo jau piekto gadu un šobrīd maksā 37 latus mēnesī. Viņaprāt, cena ir ļoti zema. Savukārt Nadīna, kura šogad sāks dzīvot Rīgas Stradiņa universitātes kopmītnēs, aprēķinājusi, ka kvadrātmetra platības izmaksas te ir augstākas nekā dzīvokļu īres tirgū, jo jāņem vērā, ka mazajās istabās spiesti sadzīvot divi vai trīs cilvēki: «Man piešķirtajā telpā remonts nav veikts vairākus gadus, bet pagaidām jāsamierinās, jo pirmo laiku esmu spiesta iztikt ar 100 latiem mēnesī, ko dod vecāki. Kad atradīšu darbu un varēšu atļauties ko vairāk, no kopmītnēm izvākšos,» plāno jauniete.
Aptaujātie augstskolu dienesta viesnīcu vadītāji gan norāda, ka sliktie apstākļi vairākumā kopmītņu esot vēsture un ēkas pa stāviem tiekot remontētas ik gadu. Piemēram, RTU sev piederošo kopmītņu istabu labiekārtošanā iesaista pašus studentus: «Ja kāds vēlas uztaisīt remontu, piešķiram visus materiālus un ļaujam izpausties. Jaunieši veic istabu pārvērtības, un pēc tam ir motivācija tās ilgāk uzturēt kārtībā,» atklāj I. Sveržicka un piebilst, ka RTU šogad pilnībā atjaunojusi divas dienesta viesnīcas Āzenes ielā. Īres maksa tur gan būs aptuveni trīs reizes augstāka nekā citās RTU kopmītnēs.
Uz izdzīvošanas robežas
Lielāku maksu par dzīvošanu savās dienesta viesnīcās teju visas augstskolas piemēro ārvalstu studentiem, taču viņiem atvēlētajos ēku stāvos ir labāki apstākļi un atdalītas sanitārās telpas. Aptaujātie apmaiņas studenti atklāj, ka viņu dzīvošanai atvēlētais mēneša budžets svārstās no 200 līdz 400 latiem. Vairākums vietējo studentu par šādu summu var tikai sapņot. Topošais ārsts Ritvars, kurš jau trešo gadu dzīvos LU dienesta viesnīcā, novērojis, ka viņa istabas biedrs katru dienu pārtiek gandrīz tikai no kartupeļiem: «Puiša vecāki ir trūcīgi un spēj samaksāt tikai kopmītņu īri un iedot lauku labumus. Lielās mācību slodzes dēļ pats strādāt viņš nevar, jo jāsaglabā augsts sekmju līmenis, lai varētu palikt budžeta grupā, bet valsts stipendijas tiek izmaksātas tikai trim cilvēkiem no kursa, un viņš nav to vidū.»