Jaunieši rīkojas loģiski - studē to, kas interesē. Diemžēl ar to patikšanu ir, ka mūs vairāk saista tas, ko saprotam. Bet saprotam to, ko esam iemācījušies līdz šim. Ja vēl vidusskolēniem dod izvēli, tad kāpēc neizraudzīties vieglāko ceļu, nemokot sevi ar pārmērīgām dabaszinātņu studijām? Pēdējā laikā gan vērojama pozitīva tendence, un skolēni aizvien vairāk mācās fiziku, ķīmiju un bioloģiju.
Ja Latvijas un Tehniskajai Universitātei Ķīmijas fakultātē kopā ir paredzētas vairāk nekā 30 doktorantu budžeta vietas, tad kāpēc, piemēram, Organiskās sintēzes institūtam katru gadu trūkst 10-15 zinātņu doktoru? Atbilde: 1) par doktoru vienā gadā nekļūst; 2) arī ķīmijā ir dažāda specializācija; 3) ne visi beigās doktora darbu aizstāv.
Tomēr budžeta vietu, piemēram, ķīmijas studijām ir par maz. Skaidrs, ka daudzi (arī talantīgākie) dodas turpināt skoloties uz ārzemēm, kur labāka materiāli tehniskā bāze pētījumiem, arī turpmākā nākotne visnotaļ skaidra. Un kāpēc lai Eiropas stipendiju izbaudījušais doktorantūras beidzējs vēlētos saņemt daudz mazāk, strādājot kā profesors.
Taču ir ne tikai naudas trūkums, bet arī sistēmas kļūdas. Pētniecības institūtiem nav tiesību gatavot doktorus. Proti, zinātnieki mākslīgi nošķirti no konkurences ar universitāšu profesoriem. Arī sociālo un humanitāro studiju absolventu «pārprodukcija» brēktin brēc: augstākās izglītības jomā strukturālās reformas vajadzīgas kā ēst.