Par nācijas morālo veselību liecina tās attieksme pret vājākajiem - invalīdiem, pensionāriem. Tādēļ nebeidzamā stīvēšanās ap pensiju lielumu, visticamāk, pazemo visas strīdā iesaistītās puses un riebīgi jūtas ikviens. Argumentācija par to, ka pensionāru ienākumi sarukuši mazāk nekā citām sabiedrības grupām, atgādina tēzi, ka tas, kuram amputēta viena roka, ir veiksmīgāks par to, kurš zaudējis abas... Sajūta, ka noplicinātā budžeta dēļ jāizvēlas starp pensionāriem un jaunajām ģimenēm, starp pašcieņas saglabāšanu un nākotni, nelāgi atsauc atmiņā Blaumaņa Nāves ēnā...
Tomēr šī dilemma ir stulba, jo jānodala divas lietas. Ja runā par pensiju sistēmas ilgtspēju, tad droši vien bez nepatīkamām izmaiņām tuvāko gadu laikā (pensionēšanās vecuma paaugstināšana u. c.) neiztikt - tik daudz naudas, lai uzturētu status quo ilgstoši, nebūs. Savukārt, lai kaut cik adekvāti gādātu par pensionāriem šogad, nākamgad, summu - pat ja runa ir par vairākiem desmitiem miljonu latu - var atrast, ja beidz niekoties ar valsts pārvaldes reformēšanu.
Turklāt jāatgādina, ka pensijas ir ne tikai morāles jautājums. Pensionāri objektīvu iemeslu dēļ savu naudu gandrīz simtprocentīgi tērē Latvijā, šādi sildot ekonomiku. Vairumā gadījumu pensionāri ir apzinīgāki savu komunālo rēķinu maksātāji un kopumā apdomīgāki savas naudas plānotāji, kam ir pozitīva ietekme uz ekonomiku. Citiem vārdiem sakot, pensijām nav jākļūst par priekšvēlēšanu tēmu, ja ar to tiek saprasta konkurentu apvainošana populismā vai cietsirdībā. Par pensijām var runāt korekti.