Pietrūka Latvijas himnas
Kāds ir skats uz to, kas notika Vistleras trasē un ārpus tās, piecas dienas pēc sudraba izcīnīšanas?
Ar katru dienu ir lielāks prieks un gandarījums par padarīto. Rūgtums kļūst arvien mazāks arī par to vienu braucienu, kas neizdevās. Ir ļoti patīkami, esmu pamatīgi atslābinājies, cenšos baudīt dzīvi un ieguldītā darba augļus.
Redz, bet vēl nepazīst, ja jau negribēja ielaist mediju centrā.
Par to nav runa. Noteikumi ir noteikumi.
Kā patika apbalvošanas ceremonija?
Nebiju rēķinājies, ka būs tik patīkamas emocijas, uzejot uz paaugstinājuma. Kad esi finišējis, redzi to vietu, esi tai procesā iekšā un ir bišķi savādāk. Bet apbalvošanas ceremonijā tu noteikti stāvi uz tā otrā pakāpiena - esi astoņus gadus strādājis, un vienā minūtē viss ir piepildījies. Stāvi un skaties uz karogu. Tad atnāk baigi pozitīvais lādiņš un uzlādē.
Vai uz brīdi sajuties pasaules epicentrā?
Varētu tā būt. Tā sajūta bija tāda, it kā skudriņas skrietu pa ķermeni. Redzi, augšā iet karogs, viss pūlis zibsnī, un pats varbūt pat esi no tām gaismām mazliet apstulbis.
Tai brīdī pietrūka tikai Latvijas himnas?
Es par to vienā brīdī iedomājos. Eh, ka varētu skanēt himna. Būtu cita lieta, bet neko darīt.
Otrā vieta taču arī ir ļoti liels panākums!
Piekrītu. Viss, kas darīts, bija tā vērts. Prieks, ka tā nebija kaut kāda sagadīšanās, bet mērķtiecīgi uz to gājām. Sezona rādīja, ka to varu, ka esmu piederīgs [elitei] - to apliecināja arī Eiropas čempionāts. Papildu atbildību radīja arī karoga nešana atklāšanā - tas viss raisīja baigo psiholoģisko spiedienu. No otras puses, domāju - pietiekami daudz esmu uzvilcis, un, ja būs lemts pavilkt vezumu, tad būs, tad arī būšu cienīgs. Domāju, ka sanāca. Varbūt ne viss, kā vēlējos, bet lielos vilcienos ir baigi labi. Protams, jāpasaka paldies visiem, kas strādāja. Tas nav tā, ka aizgāju un uzvarēju. Aug rezultāti, aug arī pienākumi. Ir ļoti daudz cilvēku, kas ir iesaistīti, bet viņus varbūt tā tieši neredz. Milzīgs paldies viņiem! Arī tiem, kas man ticēja, kas naktī skatījās, juta līdzi, negulēja. Tas ir lādiņš, kas uzlādē, dod motivāciju, sparu nākamajiem startiem.
Tagad sajūtas ir kardināli pretējas - nemitīgu spriedzi nomainījis atslābums? Nav sajūtas, ka esi cits Martins Dukurs?
Atslābums tagad ir tāds, ka nezinu, ko man darīt - braukt uz hokeju, slēpot vai vēl kaut ko citu. Gribas visu, bet beigās tā īsti neizdari neko, kaut kā laiku nobumbulē. Tas vienkārši paskrien. Tāpēc esmu noteicis mazu grafiku - vienu dienu paskatīšos bobsleju, citu paslēpošu, tad hokejs. Tā, lai nav pilnīgas bezdarbības. Galva pamatīgi jāizvēdina.
Esi no tiem, kas pēc katra padarīta darbiņa ievelk ķeksīti?
Jā. Pēc tam ir kur paskatīties, ka esmu izdarījis. Arī vasarā biju iniciators izveidot grafiku. Katram savi pienākumi - Tomass sūta tērpus, un viņam ir noteikts beigu termiņš. Viens no otra dzelžaini prasījām katru lietu izdarīt laikā. Tas ieveda saimniecībā baigo sistēmu. Bija kārtība.
Esi ne tikai sportists, bet arī menedžeris?
Nē, tas mikrolīmenī. Vasarā baigi biju uzmeties kaklā tēvam par tehnikas attīstību, diezgan daudz plēsāmies. Bija skaidrs - ja tik tehniskā sportā tehnikā neko neatradīsim, nekā nebūs. Teicu, davai, ejam uz pilnu klapi! Negribu divreiz dienā trenēties, stumt otro startu pasaulē, bet pēc tam ar mazām kļūdām palikt sestais, bet ar rupjākām - desmitais. Vai nu darām vai ne. Tā viens otru dzinām.
Savu izkaroji?
Neteikšu, ka esmu baigais varonis un karotājs, taču es centos iet virsū tēvam arī par tehnikas lietām - pilnveidot mūsu idejas, lai nepaliek uz papīra, reāli izmēģināt, lai ir gatavs tad, kad Siguldā lej ledu, nevis kad jau sākas sezona. Visam bija jābūt tā, lai sezonas sākumā varu gulties skeletonā un braukt. Citus gadus sezona nāca virsū, bet vēl bija jāizdara septiņi darbi - jāpērk, jārezervē biļetes... Šosezon viss bija laikus.
Spriedze bija milzīga
Cik tās septiņas simtdaļas, kuru pietrūka zeltam, fiziski daudz ir trasē?
Neesmu rēķinājis, bet dzirdēju, ka apmēram divdesmit pieci centimetri.
Teici, ka naktī pirms pirmajiem braucieniem slikti gulēji. Ja sapņoji - par ko?
Visu laiku galvā nāca braucieni. Tad aizmirsu un sāku gulēt, bet - hops! - atkal kāda virāža galvā. Emocijas bija tik sakāpinātas, uzbudinājums tik milzīgs. Stundas laikā nebija iespējams atslēgties. Paiet divas stundas, bet spriedze tik un tā ir milzīga. Galvā nāca braukšanas vietas, starti. Tās divas dienas ir pamatīgs slogs, ja salīdzina ar diviem braucieniem Pasaules kausā. Tur viss tomēr notiek klusāk. Olimpiādē ir pamatīga interese un papildu milzīgs psiholoģisks spiediens.
Jūties šo spiedienu izturējis?
Jā. Pie sevis domāju - ja izturēšu, ja iziešu tam visam cauri, man turpmāk vispār nevajadzētu būt problēmām. Tagad esmu pārliecinājies, ka to varu. Uz sevi biju paņēmis maksimālo slogu - uzvara Pasaules kausa kopvērtējumā, karoga nešana atklāšanā, tad vēl pirmā pozīcija pēc pirmās sacensību dienas. Lielāks gandarījums tieši par to, ka izturēju, par cīņassparu, ka nepadevos, cīnījos.
Kāpēc pēc uzvarām visai maz smaidi?
Nezinu. Esmu tāds nosvērts, diezgan nopietns. To man teikuši arī citi skeletonisti. Pasaules kausos tā biju koncentrējies rezultātiem, ka jau sacensību nobeigumā sāku domāt par nākamajām. Sevišķi tas izpaudās pēc uzvaras Soltleiksitijā. Toreiz vispār nebija nekādu emociju, jo bija baigā neskaidrība, kas būs nākamajos posmos. Nevarēja jau zināt, vai uzvara sezonas pirmajā posmā ir sakritība vai kas cits. Ar katru nākamo posmu nāca vairāk pārliecības un kļuva vieglāk. Emocijas uzliesmo, kad uzvari negaidīti, bet tā neesmu radis emocijas izrādīt. Tāds nu es esmu.
Šosezon uzvarēji katrās otrajās sacensībās. Vistlera šoreiz bija liktenīga... Nākamo sezonu sāksi ar uzvaru?
Man pret šādu sēriju nekas nav pretī. Es par! Pat nebiju pievērsis uzmanību.
Visu sezonu sekoju līdzi šai statistikai. Teikšu godīgi, pirms olimpiskajām spēlēm klusībā sāku satraukties - vai atkal!?
Algoritms. Interesanti. Varbūt kaut kādas likumsakarības ir (smaida).
Kurš bija grūtākais posms sezonā?
Baigi grūts bija pirmais Pasaules kausa posms Soltleiksitijā - baigā spriedze, neziņa, kas būs, kā ies tehnika, ko gaidīt no pārējiem. Baigi grūti bija arī pēc jaunā gada sacensībās Kēnigszē, jo arī iepriekšējā sezonā līdz jaunajam gadam Pasaules kausa izcīņā turējos baigi labi, bet pēc tam bija straujš kritiens lejup. Pašam bija šoks - kāpēc tā!? Šosezon vēl saķēru angīnu, baidījos, ka izjauks visus nodomus. Bet viss salikās ļoti labi. Liels prieks, ka viss sanāca. Tad nāca olimpiāde. Īpaši grūti bija pirmie treniņi. Tēvam teicu, ka nevaru atbrīvoties. Brauc, un visu laiku no tevis prasa, gaida jau treniņos. It kā par to nedomāju, bet zemapziņā tas viss sēž un dod pa čaiņiku.
Vai tas, ka pagājušajā sezonā pēc gadumijas rezultāti gāja uz leju, bija saistīts ar mērķtiecīgu darbu, jau domājot par šo sezonu?
Daļēji. Eksperimenti bija.
Taču tik sliktus rezultātus diezin vai gaidīji?
Noteikti nē. Kad salīdzini kaut vai divas kamanas - ja viena ir par pussekundi lēnāka, ar to taču nebrauksi un uzreiz noliksi malā. Mainījām kamanas, testējām, bet vairāk «iedeva» [neveiksmīgais] pasaules čempionāts. Pēc tam analizējām braucienus un bijām baigi sašutuši par situāciju - runājām ar baigām dusmām par to. Tad nolēmām, vai nu ejam uz pilnu banku - vai nu ir, vai nav -, vai arī atkāpjamies, un viss. Vienkārši nav jau vairs motivācijas, ja esi kādreiz braucis piecniekā, pēkšņi pasaules čempionātā 11. vai 12.vieta. Tomasam vispār... Dažas reizes pat divdesmitniekā netika. Tas nebija normāli. Skatījāmies savas kļūdas, taču tie braucieni nebija tik slikti.
Kādu attieksmi no konkurentiem gaidi nākamajā sezonā? Vācieši sprunguļus metīs vēl vairāk vai liksies mierā?
Gan jau metīs. Ar pārējiem nebūs nekādu problēmu. Pats citiem sprunguļus nemetu, es tomēr konkurentus cienu. Arī vāciešus cienu kā cilvēkus, bet, ja pret mani sāk izturēties nekaunīgi, man sevi ir jāaizstāv, nostāja ir jāparāda. Gan jau būs intrigas arī nākamajā sezonā.
Skeletons aiz durvīm
Ko darīsi pirmo, kad atgriezīsies mājās?
Noteikti paēdīšu latviešu ēdienu. Vispirms gribētu zupu.
Kādas tev garšo?
Borščs, kāpostu zupa, soļanka. Mums Kanādā vēl līdzi ir saldskābmaize, šķiņķītis, mans iemīļotais [siers] dzintariņš. Ir plāns aizbraukt uz Šveici aprunāties ar Sikas īpašnieku par nākamo sezonu. Nedēļas sākumā tepat Kanādā jau iegādājām slidas. Jau ir jau domas par nākamo sezonu.
Kādu to gaidi?
Noteikti daudz mierīgāku nekā šo. Mierīgākus plānoju arī vasaras treniņus, lai pasaudzētu sevi un lai nākamajā olimpiskajā ciklā varētu kāpināt tempu. Protams, nebūs tā, ka nedarīšu neko, bet varbūt pamainīšu, paeksperimentēšu ar treniņu programmu, jo pēc vienas arī nevajadzētu strādāt n-tos gadus.
Cik daudz privātuma nozagusi nodarbošanās ar skeletonu?
Diezgan daudz. Paldies draudzenei Janai, ka viņa izprot, kāpēc tik daudz laika pavadu visā tajā pasākumā. Tagad jau ir vieglāk, jo ir rezultāti. Sākumā vienkārši tos trīs četrus gadus tu kaut ko dari, ņemies visu laiku pa garāžām, vēl trenējies, bet rezultāta jau vēl tāda taustāma nav. Pats jūti, ka tūlīt būs, bet cilvēks no malas to varbūt nezina. Taču privātajā dzīvē par to nerunāju, skeletonu uz mājām nenesu.
Profesionālis?
Nezinu, kā to nosaukt. Es vienkārši to nejaucu kopā.
Medaļa atsver pilnīgi visu, ko esi investējis no finansiālās, privātās un visām citām pusēm?
Tā ir. Nešaubīgi. Tas bija tas, uz ko visus šos gadus gāju, par ko biju sapņojis. Vienmēr esmu apskaudis cilvēkus, kuri izcīna medaļu, - vienkārši fantastika! Tā ir sanācis, ka es arī.
Ar muskuļiem nepietiek
Jums abiem brāļiem ir augstākā izglītība. Vai skeletons nav skādējis izglītības plāniem?
Šajā sportā nepelnām pietiekami, lai nodrošinātu labu dzīvošanu. Tāpēc primārais bija izglītība, arī tāpēc, ka sportā jau nevajag tikai muskuļus. Nepieciešams sevi attīstīt, nodarbināt smadzenes, attīstīt loģisko domāšanu, psiholoģiju. Olimpiskajās spēlēs ļoti daudz ko nosaka psiholoģija, jo spiediens ir milzīgs. Jātiek ar to galā, lielākiem muskuļiem tas var arī neizdoties. Viss ir paslēpts galvā, tāpēc izglītība ir vajadzīga.
Esi ekonomists?
Jā, bet, ja būtu jāizvēlas tagad, priekšroku dotu tehniskām lietām. Ieguvu bakalaura grādu Latvijas Universitātē, bet tagad noteikti ietu pa tehnisko līniju uz Tehnisko universitāti.
Vēl jau nav nokavēts!
Vairs nav tas laiks, tad bija iesākts.
Daudz tehnisku lietu esi apguvis pašmācības ceļā?
Jā. Gribētu vēl iemācīties pareizi metināt. Protu, bet gribu vēl labāk iemācīties metināt dažādus materiālus - pareizā slīpumā, temperatūrā un tamlīdzīgi.
Skan labi - olimpiskais vicečempions grib iemācīties labāk metināt?
(Plats smaids.) Ļoti labi, ka tēvam ir inženiera izglītību. No viņa esmu daudz mācījies. Citādi man neietu tik viegli. Interesanti, ka man pamatskolā darbmācība nemaz pie sirds negāja. Pēdējā laikā esmu ievērojis, ka ļoti patīk strādāt ar metālu, bet nepatīk ar koku - nemāku.
Ja jau metāls, varbūt klausies arī smagu mūziku?
Nē, to gan ne. Īstenībā Tomass un Ivo [Ivo Pakalns - komandas palīgs] par mani bišķiņ smīkņā, ka klausos romantiskas dziesmas - tādas nomierinošas.
Domas par biznesu
Vai skeletons var būt arī bizness?
Noteikti. Kā to izdarīt, tas ir cits jautājums. Svarīgu lomu spēlē rezultāti, jo tad par tavu tehniku ir interese. To var pārvērst arī par biznesu.
Jums ir tāds plāns? Varbūt tas jau notiek, jo bronzas ieguvējs krievs Tretjakovs taču brauc ar Daiņa Dukura būvētajām kamanām!
Jā. Protams, lai mēs izdzīvotu, mums tas ir jādara. To noteikti arī darīsim. Kad beigsim braukt, droši vien to visu darīsim daudz nopietnākā līmenī, ja vien būs interese. Ar Tomasu jau runājām, ka varbūt pēc braukšanas ar kādu nāciju varētu pastrādāt, bet atkarīgs, ar kādu. Ja neredzi potenciālu, nav īsti jēgas.
Tad jāstrādā ar latviešiem?
Nu, baigi grūti, tad jau tagad būtu jāsāk vieglatlētus, sprinterus, audzināt par skeletonistiem, jo paiet četri līdz seši gadi, kamēr apmuļļājas tajā visā, ieiet apritē.
Cik ātri vari noskriet 100 metru sprintu?
Aptuveni 11 sekundēs. Man ļoti labi ir pirmie divi soļi. Tajos atraujos no Tomasa un tādu gabalu arī turos visus 30 metrus priekšā. Pēc tam viņš mani apdzen. No vietas tālumu lecam trīs metrus un desmit centimetrus. Nekādi nenormālie dabas cilvēki neesam, rezultāti aug, bet nav tā, ka viss jau ir ielikts. Varbūt tieši skrējienā man daba ir iedevusi vai varbūt pozu skeletonā, koordināciju.
Cik naudiņas skeletonā četros gados ir ieguldīts?
Godīgi sakot, neesmu skaitījis. Par vienu lietu maksā tēvs, par otru - Tomass, par trešo - no mūsu kluba.
Komandas darbs un augļi
Pēc medaļas izcīnīšanas draugu kļūs vairāk?
Grūti pateikt. Mazāk nevajadzētu būt. Es nevienu neaizmirsīšu un neatstumšu.
Ko darīsi ar internetā saņemtajām vēstulēm?
Sāku jau ķidāt (smaida). Pirmdien bija 130 vēstuļu. Es tā ātri pāri neskrienu, katru lasu lēnītēm. Tik tiešām milzīgs paldies! Uzrakstījuši tik emocionāli dziļas vēstules, patiess prieks, ka tā juta līdzi. Es to negaidīju. Paldies par negulētām naktīm, varbūt kāds pat asaru nobirdināja. Prieks censties.
Ko darīsi ar prēmiju?
Konkrētu ideju nav. Vispirms pie prēmijas ir jātiek (smejas), un tad varēs domāt, kā tērēt. Noteikti pozitīvi ir tas, ka, cerams, kaut ko iegūsim sporta attīstībai, kaut ko varēs ieguldīt tehnikas attīstībā.
Kamaniņu braucēji brāļi Šici uz šo jautājumu atsmēja: «Cerams, ka visu naudu atkal neieguldīsim kamanās.» Vai skeletonam arī atvēlēsiet vai investēsi citās lietās, ko neesi piepildījis, kaut ko arī komandas palīgiem?
Visticamāk, tā. Taču ar sportu tomēr nepelnām tādu naudu, algas nav tik milzīgas, lai varētu šausmīgi tērēties. Ja vajadzēs, ieguldīšu arī skeletonā, ja būs vajadzīgs, investēšu tehnikā, jo es to daru sev, nevis kāda cita dēļ. Turklāt man ir kaut kāda vainas sajūta pret tēvu, kurš sākotnēji ieguldīja naudiņu. Nebūtu viņš to darījis, mūsu te nebūtu.
Un skaista dāvana Janai!
Jā, kāpēc ne? Arī viņa veido mani kā cilvēku. Ja man ģimenes dzīvē nebūtu saskaņas un harmonijas, arī rezultātos būtu grūti kaut ko sasniegt. Neesmu viens, kurš sasniedzis šo rezultātu. Mēs visi to smagā darbā esam izcīnījuši!