Pirmā saskarsme ar varu
Cīņa par Daugavu (pret Daugavpils HES būvniecību - red.) jau bija sākusies agrāk. Tas bija 1986. gads. Es domāju, ka tā bija mana pirmā saskarsme ar varu, jo pēkšņi vienā dienā uzraksti rakstu un tavs dzīvoklis nākamajā dienā pārvēršas par kaut kādu revolūcijas, sacelšanās centru. Tu tiešām kā padomju cilvēks nesaproti, kas īstenībā notiek. Un, kad vēl seko cenzūras aizliegums nepieminēt ne vārdu «Daugava», ne, protams, Īvāna un Snipa (Artūrs Snips - žurnālists, rakstnieks - red.) vārdu nekur, tad domā - ko darīt tālāk. Bet tie jau bija citi laiki. Mūs tā kā piektā gadā aicināja uz sapulcēm. Mēs ar Artūru daudz uzstājāmies, runājāmies. Cilvēki nez kāpēc griezās pie mums pēc palīdzības visādos jautājumos. Mēs ar zinātniekiem panācām, ka notiek biosfēras padomes sēde (1987. gadā) akadēmiķa Trošņikova vadībā, kas pielika punktu visai tai epopejai. Pateica: «Nekādus HES! Augšdaugava jāsaudzē.» Līdz tam es biju vairāk kā literatūras, teātra kritiķis, filologs, tad sāku publicistiku - par Jūrmalu, par visādām lietām.
Es biju saistīts ar visādu grupu cilvēkiem, kurus varēja saukt… nevis par disidentiem, bet par pretvaras cilvēkiem. …Es tomēr biju legālais cilvēks, kurš uzskatīja, ka viss jādara legāli, godīgi… Es nebiju pagrīdnieks.
...Tā pirmā viļņošanās, 1987. gads, iešana pie Brīvības pieminekļa un tamlīdzīgi… Man tas neizraisīja tādu lielu sajūsmu, jo - tas varbūt ir arī personīgo īpašību dēļ, lai cik paradoksāli būtu, mani daudzi saukuši par tautas tribūnu un tamlīdzīgi… bet masu pasākumi kā tādi man dziļi nepatīk.
Lavīna - trešā atmoda
Kurš pirmais pateica vārdu «atmoda»? Man liekas, ka tas bija akadēmiķis Stradiņš, kurš deva formulējumu «trešā atmoda».
Jebkuram kaut cik inteliģentam cilvēkam bija skaidrs - ja neko nedarītu, tad arī nekā nebūtu, un tad mēs visi sēdētu turpat, kur mēs bijām sēdējuši. Tā tomēr bija milzīga lavīna. Bija pienācis laiks, kad tiem, kas īstenībā ir bailīgi, bija bailīgi un būs arī vienmēr bailīgi, tajā brīdī radās drosme, ka viņi kā otrie drīkst piecelties. Un šajā ziņā es bieži atceros, kā atmodas laikā Viktors Daugmalis (toreiz laikraksta Cīņa kultūras nodaļas korespondents) uzrakstīja skaistu rakstu kompartijas orgānā Cīņa. Raksta nosaukums Kurš piecelsies otrais?. Viņš rakstīja, ka svarīgi ir nevis tas, kurš pieceļas pirmais, jo tādi vienmēr bijuši visos laikos, bet svarīgi, ka tam pirmajam tomēr sekos arī kāds otrais, kas piecelsies. Un tajā laikā bija daudzi, kas piecēlās, un tā arī bija mūsu veiksme. Atmoda sakopoja intelektuālo spēku, un tieši intelektuālais daudzums iedeva pārējiem drosmi piecelties.
…Viens no atmodas brīžiem, kas sirdij lika notrīsēt, bija Daugavas svētki Doles salā. Tas bija 1987. gadā, kad beidzot tika pieņemts lēmums, ka necels to Daugavpils HES. Man liekas Putnu dārzs dziedāja Mārtiņa Brauna dziesmu Daugaviņa. Viss tā skaisti notiek, koncertam jābeidzas, bet pēkšņi diriģents Bērziņš iznāk priekšā, paceļ rokas, sāk diriģēt, sāk kaut ko dziedāt. Es tikai redzu, ka priekšā viens vīrs norauj puikam cepuri nost…Latvijas himna… Nu es saprotu, ka tā tiešām ir Latvijas himna. Kaut kas pilnīgi neticams.
Būt vadībā?
Kad Peters mani nosauca par Tautas frontes vadītāju, no sākuma es to uztvēru ļoti nenopietni. Esmu jau stāstījis, ka Tautas frontes kongresā varēju nemaz nebūt. Tieši pirms kongresa mēs, vairāki žurnālisti, bijām uzaicināti braucienā uz Gruziju. Man šausmīgi gribējās tur aizbraukt, bet tad es padomāju: «Nu kā tad es tā bez frontes kongresa? Tomēr jāredz ir!» Es jau nebiju nekāda amatpersona, nebiju rīcības komitejā. Nu nepatīk man tā sēdēšana, komatu likšana, spriešana. Es pat nebiju aizgājis uz Rakstnieku savienību uz kādu no Rīcības komitejas sanāksmēm, kur man bija jābūt. Bet viņi bija mani ielikuši runātāju sarakstā. Es domāju - nu ko tad runāšu? Īstenībā man runāt ļoti nepatīk, nekad ar publiku, lielā pūlī. Pirms tam biju runājis Dzejas dienās, 11. septembrī. Lai būtu ko teikt, es sacerēju tādu kā lūgšanu Mātei Latvijai. Zālē toreiz bija… klusums. Pēc tam nākamajā dienā visi sāka prasīt, kur to runu var dabūt. Un tad Fēlikss Zvaigznons (toreiz Skolotāju Avīzes galvenais redaktors - red.) to lika Skolotāju Avīzē. Un tas bija pirmais gadījums Padomju Savienībā, kad cenzūra momentāni izņēma to jau saliktā veidā tipogrāfijā. Zvaigznons atstāja avīzē tukšumu tā raksta vietā. Protams, tas novilkums, kur bija mana runa, sāka ceļot apkārt.
Vai tev to vajag?
Kad mani ievēlēja par Tautas frontes priekšsēdētāju, vecāki atrakstīja vēstuli, kuras saturs bija apmēram tāds: «Dēliņ, met plinti krūmos, kamēr nav par vēlu…» Viņi uzskatīja, ka tā ir kļūda. Sieva Elvīra arī uzskatīja, ka nevajag. Viņa teica, ka tās nav lietas, ar ko man jānodarbojas, ka man jāraksta vai tamlīdzīgi un ka vienkārši tā es pazudināšu savu dzīvi, kas daļēji arī tā notika.
Bet bija brīdis, kad es sapratu, ka nevaru atteikties. Peters mani bija izvirzījis par Tautas frontes priekšsēdētāju, Andrejs Cīrulis (toreiz laikraksta Padomju Jaunatne galvenais redaktors - red.) mani aiz džempera noturēja, lai es neatsakos. Kad es mierīgi gāju pateikt «nē», tad viņš mani grāba aiz džempera, kas izstiepās apmēram kādu metru, un brēca nelabā balsī: «Tu neiedrošinies!» Nu man kaut kā gribas ņemt vērā cilvēkus un gribas, lai visi ir apmierināti… Andrejs Cīrulis bija tas, kurš mani pierunāja pateikt jāvārdu.
Un tad (pēc LTF kongresa) nākamajā dienā bija preses konference. Es līdz tam vienmēr biju intervētājs, nevis mani kāds intervēja. Biju ļoti nelaimīgs, īstenībā es biju noskaities, ka iepriekšējā dienā biju to jāvārdu devis. Vienā pusē sēdēja Škapars, otrā - Kalniete. Es viņai prasu: «Ko lai atbild?» Tad viņa kaut ko nodiktē, un es pasaku. Pēc tās preses konferences gāju cauri Vērmaņdārzam. Nāk man pretī jauna sieviete. Es ar saviebtu seju, ar pasaules sāpi tajā, skatos trotuārā un eju. Viņa man pieskrien klāt: «Kāpēc jūs esat tik drūms?» Es saku: «Nē, neesmu drūms!» Viņa saka: «Ziniet, ja jūs smaidāt, mums liekas, ka viss ir kārtībā. Bet jums ir tāda seja, ka es domāju, ka kaut kas slikts noticis mums visiem.» Un tad es sapratu, ka man vēl arī piedevām būs jāsakož zobi un jāsmaida.
Tad, kad sapratu, ka es netikšu vaļā, mans teiciens bija tāds: «Nu tad līdz neatkarībai, un tad - čau!» Bet arī tas tā īsti neizdevās. Faktiski tad, kad mani ievēlēja par Tautas frontes priekšēdētāju, nokalpoju to, kas ir vajadzīgs.