Žurnālistiem vienmēr ir arī daudz atdodamu lietu, kas bijušas vajadzīgas darbam, ne tikai intelekta treniņam. Te kāda fotogrāfija palienēta ieskenēšanai, te kāda grāmata bijusi absolūti nepieciešama… Visvieglāk jau paņemto atdot nākamās darba sarunas laikā. Sirsnīgo Helēnu starplaikā esmu satikusi vairākkārt, uz ielas vai kafejnīcā, taču tā arī nav iznācis līdz viņai aiziet mērķtiecīgi, ar aizņemto grāmatu ķešā.
«Helēna, pie manis ir jūsu grāmata!» katrā tikšanās reizē esmu vainīgi iesaukusies. «Nekas, sarunāsim, satiksimies!» saprotoši ir atbildējusi Helēna. Tā līdz nākamajai reizei… Maza atkāpe. Mēs dzīvojām vienā ielā, 10 minūšu gājiena attālumā.
Ir manā plauktā vēl pāris no draugiem palienētu grāmatu. Lasīšanai nav laika, bet ik reizi, kad kāds laipni piedāvā ko interesantu, kāja paslīd. Pati sevi mierinu ar domu, ka pie manis viņu grāmatas ir pilnīgā drošībā. Tāpat kā manējās, kas ir pie viņiem.
Kāds mans draugs - Latvijā dzīvojošs ārzemnieks - pat rīkoja vakariņas, kurās mēģināja kultivēt šo grāmatu apmaiņas lietu. Tobrīd vēl nebija atvērts zināmās aprindās tik populārais veikals ar «otro roku» grāmatām angļu valodā, nebija arī «elektronisko grāmatu» un cilvēki patiešām dzīvoja zināmā literatūras badā. Bet vai jums liekas, ka aizlienētās grāmatas - pārsvarā no namatēva bibliotēkas - naski ceļoja atpakaļ? Varat divreiz minēt.
Reizēm šķiet, ka interneta laikmetā grāmatu lasīšana ir kā tāds atavisms, ko negribam zaudēt, alkaini aizņemoties vai nopērkot kārtējo plauktā iegulstošo sējumu.