Tas nebija viegli. Sākotnēji meklēju tuvāko draugu lokā - nekā! Vien tviterī pēc vairāku dienu meklējumiem atsaucās kāda persona, vārdā Zane, kura pieticīgi paziņoja, ka Ziemassvētkos dāvanas nedāvina. Es viņu uzmeklēju un sapratu, ka, iespējams, ideja nav nemaz tik slikta.
Ziemassvētki Krūmiņu ģimenē, kurā aug divi jauki bērni Anna un Pēteris, tiek svinēti savādāk - viņi iztiek bez dāvanām un svētku drudža. Tā vietā mājīgajā Bruņinieku ielas dzīvoklītī valda miers un saskaņa, sasēduši ap svētku galdu, Zane un Kristaps bērniem stāsta par to, kas ir Ziemassvētki un ko tie nozīmē.
Kā jūs nonācāt līdz idejai, ka Ziemassvētkos par pantiņu skaitīšanu nekas nepienākas?
Zane Krūmiņa. Tas nebija vienas dienas lēmums, bet gan sajūta, kura, tuvojoties Ziemassvētkiem, pārņēma gadu no gada. Skrejoši ļaudis ar dāvanu sarakstiem, cilvēku masas veikalos, kuriem prātā viena doma - ko nopirkt?! Bet vai tad tie ir Ziemassvētki? Vai tiešām jādāvina dāvināšanas pēc? Gribējām būt brīvi no šīs sajūtas, tādēļ jau otrajā gadā pēc kāzām ar vīru nolēmām iztikt bez dāvanām.
Kāda bija pirmā pieredze?
Tā kā visi esam auguši, ievērojot līdzīgas tradīcijas, nenoliegšu - joprojām dažkārt uzmācas šaubas. Varbūt nedarām kaut ko pareizi... Brīžiem šķiet, ka, iespējams, vajadzētu bērnu dēļ nopirkt vismaz kādu sīkumiņu. Bet pirmajos Ziemassvētkos bez dāvanām iztikām mēs divi, tad piedzima Anna un pagājušajā gadā Pēterītis. Tagad esam jau četri. Tas ir progresīvi. Domāju, ka bērni saprot.
Ko viņi saka?
Pēteris vēl maziņš, viņam ir vienalga. Vajag tikai mīļos sev apkārt. Brīnos par Annu - cik viņa man saprotoša un prātīga. Neko neprasa, pat dzimšanas dienā, kad jautāju, ko uzdāvināt, viņa atbild, ka viss jau esot. Pagājušogad gan sanāca viens interesants gadījums. Annai kāds jautāja, ko viņai Ziemassvētku vecītis atnesis. Pēc paziņojuma, ka neko neesot atnesis, šis cilvēks sacīja: «Tad jau laikam slikti uzvedies.» Sāpēja sirds par Annu. Tas bija labs pārbaudījums, jo ar vīru domājām, ka salūzīsim un atgriezīsimies ierastajās sliedēs. Bet pagāja gads, un viss jau aizmirsies.
Kādas ir jūsu Ziemassvētku tradīcijas?
Mēs esam kristieši. Tas daudz ko izskaidro. Ziemassvētki mums ir Kristus dzimšanas diena, kad arī bērniem stāstām vēsturiskos notikumus, lasām Bībeli, apmeklējam dievkalpojumu. Vienmēr sapošamies, jo tie mums ir svētki. Ēdam svētku vakariņas, dziedam dziesmas, tikai Ziemassvētku vecītis mums nenāk.
Vai nešķiet, ka nolaupāt bērniem brīnumu?
Nē! Mēs bērniem esam izskaidrojuši, ka vecītis ir izdomāts tēls un ka zem kostīma slēpjas aktieris vai kāds cilvēks, kurš iepriecina bērnus svētku laikā. Negribētos, lai mazie piedzīvo vilšanos, uzzinot, ka ne vecītis, ne zobu feja, ne Lieldienu zaķis nav īsts. Viņi mums vienkārši vairs neticēs. Taču tāpat jau gadās, ka cilvēki izstāsta brīnumus. Piemēram, šobrīd Anna katru vakaru savāc visas mantas, jo kāds pateicis, ka rūķi vēro, kā bērni uzvedas. Neesmu pret, lai jau stāsta...
Kā ar pārējiem, vai cilvēki uz jums skatās ar līdzjūtību?
Domāju, ka ne, jo nevienam ar savu ideju neuzbāžamies. Esmu skolotāja svētdienas skolā, bet arī tur nemācu, ka saņemt un dāvināt dāvanas ir slikti. Līdz pat šim gadam mums baznīcā nāca Ziemassvētku vecītis. Šogad gan vērojamas nelielas pārmaiņas, jo vecīša vietā ieradīsies trīs austrumu gudrie ar dažādām veltēm.
Vai ir gadījies saņemt dāvanu, kad jums nav ko dot pretī?
Šī iemesla dēļ kopā ar bērniem esam sacepuši cepumus. Nepatīk tukšām rokām iet ciemos. Bet tas ir savādāk, jo esam dāvanā ielikuši savu darbu un dvēseli. Cilvēki to jūt.
Vai atbalstāt Ziemassvētku labdarību?
Labdarība ir laba lieta, bet kādēļ tikai Ziemassvētkos? Ar to jānodarbojas visu cauru gadu. Tāds arī ir mūsu princips.
Kādu novēlējumu šogad mīļajiem rakstījāt Ziemassvētku kartītēs?
Priecīgus Kristus dzimšanas svētkus! To arī visiem novēlam.