Tas novērojams pelēkā dienā, kad sauli neredz, un neviens no tirgotājiem tā īsti nemaz nebrīnījās, ka šis brīdis ienākumu ziņā būšot mīnusos. Uz Dienas jautājumu, kā veicas ar tirgošanos, pārdevēji atbild ar pretjautājumu: «Kur ir pircēji? Kur viņi ir?»
Svarīgākais - laba vieta
Katrs no minētajiem trim tirdziņiem ir ar savu auru. Paši tirgotāji atzīst, ka glītākais un skaistākais esot Doma laukumā. Viņuprāt, tas esot arī galvenais Ziemassvētku tirdziņš, jo atrodas Vecrīgas sirdī. Tāpat gardumu un Ziemassvētku dāvanu pārdevēji ir pārliecināti, ka tirgus Doma laukumā peļņas ziņā ir arī ienesīgākais, ja vien tirgošanās «guļbūvīte» ir izdevīgā vietā.
Piemēram, S. Gruze, kura tirgo «tematiskas šokolādes» ar attēliem - Rīgas skatiem, eņģeļiem un citām ainavām -, teic, ka tirdzniecības vietai ir ļoti būtiska nozīme. Sanas tirgotavas atrašanās vieta ir pretim Latvijas Radio mājai, viņasprāt, ļoti labā vietā, jo daudz ir garāmgājēju, kuri, ja arī neko nepērk, tad preci ievēro. «Ja nav peļņas, ir reklāma,» Sana saka un atceras: «Pērn bijām pie pašas Doma baznīcas - stūrī -, bet tur cilvēku interese par tirgoto bija maza, mūs reti kurš pamanīja.»
Latvijas Arhitektūras muzeja vadītāja Ilze Martinsone domā, ka vizuāli izteiksmīgākais ir Līvu laukumā izvietotais tirgus. Viņasprāt, tā paviljoni jeb vienkārši kioski pretendē uz zināmu dizaina virsvērtību. «Tie mēģina apliecināt, ka atrodas mūsdienu Eiropā, nevis apelē pie kāda arhetipiska guļbaļķu būdiņas tēla. Cita lieta - vai kioskos nolasāma kāda cita ar piesauktajiem svētkiem saistīta krāsu un formas semantika,» saka I. Martinsone. Savukārt telpiskā organizācija esot veiksmīgāka Doma laukumā izvietotā tirdziņa kioskiem, jo tie veido tirdzniecības zonas uz abām pusēm, tirgotāju ieejai atvēlot šaurāko tirgus galu, tādējādi nerodas aklu un garāmgājējiem nedraudzīgu sienu rindas. I. Martinsone domā, ka Esplanādes tirdziņš ir blāvākais no visiem ar saviem «pagalam naivajiem svētku vārteļiem». Tomēr, viņasprāt, svarīgāks jautājums par arhitektoniskajām kvalitātēm ir tas, ko tur tirgo. «Ziemassvētku tirdziņos nevajadzētu būt pārdošanā precēm, kādas pieejamas katrā veikalā, piemēram, krekliņiem ar banāliem uzrakstiem,» domā Arhitektūras muzeja vadītāja.
Nomas maksa - 20 latu
Šajos tirdziņos tik tiešām nevar tirgoties visi, kuri grib, apliecina SIA Vecrīgas Ziemassvētku tirdziņš izpilddirektore Ingūna Vucena un stāsta, ka, lai iegūtu tirdzniecības vietu, pat notiek konkurss. «Gribam redzēt pašmāju tirgotāju, kurš pārdod preces ar pievienoto vērtību - roku darbu. Cenšamies ņemt visus, kuri savu preci darina ar rokām, lai neatkārtotu veikalu piedāvājumu. Nevaru iedomāties, ka pie mums būtu tāpat kā Zviedrijā, kur šādā tirdziņā pārdod mobilos telefonus,» viņa skaidro. Savukārt Līvu laukuma Ziemassvētku tirgus organizētājs Raimonds Ungurs domā, ka visu triju tirdziņu «būtiskākā atšķirība nav preču piedāvājumā, bet aurā».
«Doma laukuma tirdziņā ir svētku aura. Noskaņojums te ir labs,» apliecina daži tirgotāji. Savukārt Līvu laukumā sastaptie tirgotāji atklāj, ka strādā kopš 11. novembra, un varot teikt, ka valsts svētku laikā tirgošanās gājusi uz urrā, bet līdzko atvēries Doma laukuma tirgus, tā pircēju kļuvis mazāk.
Ruta, kura Līvu laukumā tirgo karstvīnu un piparkūkas, teic, ka daži tirgotāji pārvākušies uz Domu laukumu, «jo tur lielākas iespējas». Viņa pati uzskata, ka Līvu laukumā ir labāk tirgoties, jo vadība esot labāka. Jautāta, vai iemesls izvēlēties vienu vai otru tirgus laukumu neslēpjas nomas maksas atšķirībā, viņa konkrēti neatbild. Arī citi aptaujātie jokojoties vien atcērt, ka «parādā par nomas vietu nevienam nepaliekot». I. Vucena stāsta, ka nomas maksa ir diferencēta, «karstvīna tirgotājs un ēdinātājs maksā citu summu nekā amatnieks». Nomas maksa dienā ir vidēji 20 latu, tomēr atklāj kāds tirgotājs.
Gaida krievus
Vai var labi nopelnīt? S. Guze un citi aptaujātie tirgotāji atzīst, ka ir dienas, kad peļņas nav, iedzīvojušies mīnusos, bet esot arī pārdošanai veiksmīgas dienas. Kāpēc nav pircēju? Ruta atzīst, ka īstā tirgošanās sākšoties tikai ap Jauno gadu, kad parasti Rīgu pārplūdina tūristi, kuri «pērk labi».
Adījumu tirgotājs Juris domā, ka cilvēki vēl nav saņēmuši decembra algu, tāpēc pirktspēja nav liela. Viņš ir pārliecināts, ka svētku noskaņojumu sabojājusi arīdzan Zolitūdes traģēdija. Jurim iebilst linu izstrādājumu tirgotāja lietuviete Virgīnija, kura tirgojas Esplanādē: «Domāju, ka ar tērēšanas paradumiem Maxima traģēdijai nav it nemazākā sakara, latviešiem, tāpat kā lietuviešiem, ir līdzīgi iepirkšanās paradumi. Viņi dāvanas pērk pēdējā brīdī.»
Ziemassvētku tirdziņi Rīgā ir veidoti tā, lai interesanti būtu gan vietējiem iedzīvotājiem, gan ārvalstu viesiem, domā Vita Jermoloviča, Rīgas Tūrisma attīstības biroja valdes locekle. Viņa teic, ka tūristu interese par Ziemassvētku tirdziņiem ir augsta, tie esot viens no galvenajiem apskates objektiem. Par to liecinot gan tūristu skaits tirdziņos, gan Rīgas Tūrisma informācijas centra darbinieku novērojumi. «Dažiem pilsētas viesiem tirdziņi pat ir primārais Rīgas apmeklējuma iemesls. Tāpat lielu interesi par Ziemassvētku tirdziņiem izrāda ārvalstu mediji,» stāsta V. Jermoloviča.
Visvairāk preču pērkot tūristi no Krievijas, mazāk - no Zviedrijas un Norvēģijas, atzīst piparkūku tirgotāja Ruta, kura novērojusi, ka skandināvi uz tirgu nākot kā uz ekskursiju. Vīlusies tūristu pirktspējā ir arī S. Gruze, kura sākotnēji bija cerējusi, ka ārzemnieki tirdziņā iepirksies vērienīgāk.
Vai preču cenas ir pieskaņotas tūristu ikdienas ienākumiem? Pārdevēji gandrīz vienbalsīgi atbild, ka viņi orientējas gan uz tūristu auditoriju, gan vietējiem. Un, viņuprāt, cena par roku darbu ir adekvāta, tomēr dažiem cena varot šķist augsta. «Materiāls, roku darbs, noma, pārdevēja alga, elektrība ir izmaksas, kuras mums jānosedz. Nu tad rēķiniet paši, vai maksa par amatnieka darbu ir liela vai nav,» šādu viedokli pauž tirgotāji. I. Vucena novērojusi, ka ir daži pārdevēji, kuru noteiktās cenas esot augstākas nekā vidējās, bet «katrs pircējs vērtē tirgotāju, tāpēc zaudētājs ir tikai tirgotājs».
Iepērkoties svarīgs ir ne tikai produkts, bet arī vide, kurā to iegādājies. «Pat ja tiek pirkts Ķīnā ražots spīdīgs nieciņš - viena lieta ir to paņemt lielveikalā no metāla plaukta, cita - nopirkt bruģētā vecpilsētas laukumā guļbaļķu mājā, klausoties saldās Ziemassvētku meldijās. Par tiem pašiem produktiem šādās vietās var prasīt vairāk nekā veikalā,» domā arī DNB bankas ekonomists Pēteris Strautiņš.