Novēlotās bučas
1. Aizvadītajā nedēļā publiskajā telpā tika gana aktīvi diskutēts, vai un ar kādu saturu vajadzētu rīkot kampaņu, kas liktu apdomāties krievu kā otras valsts valodas piekritējiem kontekstā ar 18. februārī gaidāmo referendumu. Īsā un subjektīvā atbilde: kampaņu nevajag. Ja ņem vērā mediju pastiprināto interesi, dažādas sabiedrībā pazīstamas personas tiks aptaujātas jebkurā gadījumā. Savukārt, ja kampaņu rīko par budžeta līdzekļiem, tad tai esot jābūt nepārprotami neitrālai, kas savukārt rada jautājumu, par ko tad tā būs. Par tautu draudzību? Par to, cik cittautiešiem laba dzīve Latvijā? Un kāds tiešām iedomājas, ka šāds pozitīvisms spēs pārliecināt krievu valodas statusa paaugstināšanas piekritējus? Var gadīties, ka tiek panākts tieši pretējais efekts: status quo maiņas piekritēji secinās, ka, jo vairāk «tos latviešus» pabaida, jo mīlīgāk viņi ar «mums» sāk runāt.
Ticamāk, ja pieņemam tēzi, ka būtu nepieciešams, lai referendumā izskan pārliecinošs «nē», ir nepieciešama kampaņa, lai «pret» nometne tiešām aizietu līdz iecirkņiem, bet šādu vēsti ar neitrāliem «izskaidrojošiem materiāliem» nevar panākt, lai cik korekta (nehistēriska) būs uzruna latviešu auditorijai, par budžeta līdzekļiem, kaut lai netērētu vēlāk laiku un nervus, atspēkojot dažādus pārmetumus, to darīt nevajadzētu.
Īsi sakot, to, kas sakrājies gadiem ilgi, nevar izsmelt dažu nedēļu garumā, turklāt ar kampaņu starpniecību.
Kā pa mīnu lauku
2. Ir nozares, kurās atmosfēra ir tik nervoza, intereses tik nospriegotas, ka jebkurš atbildīgas amatpersonas izteikums stundas laikā iegūst publiskajā telpā fakta, teju vai sagatavota lēmuma statusu. Par to aizvadītajā nedēļā pārliecinājās izglītības un zinātnes ministrs, kura pārdomas par nākotnē paredzamo iedzīvotāju skaitu un to apkalpojošo nozaru (šajā gadījumā skolotāju) samēriem pārtapa par skaļu vēsti: Ķīlis grib atņemt darbu vairākiem tūkstošiem pedagogu. Tik brīva interpretācija Ķīļa teiktajam negatīvi ietekmēs amatpersonu atklātību publiskās pārdomās, jo kuram gan gribas, ka viņa prognozi apspriež kā rīcības plānu. Tas vērtējams ar nožēlu, jo rezultātā pretrunīgāki, bet diskusijai nepieciešami argumenti paliek tikai ekspertu pārziņā, savukārt politiķi un amatpersonas ierobežoti ar nekonkrētām, izvairīgām un tieši tādēļ kaitinošām frāzēm. Un attiecīgi mēģinājumi diskutēt par to, kā Latvijai pēc desmit piecpadsmit gadiem samērot iedzīvotāju skaitu ar infrastruktūras (vai tie būtu ceļi, slimnīcas vai policisti) uzturēšanas izdevumiem, kļūs bezzobaini. Amatpersonas pašsaglabāšanās interesēs tātad ir runāt maksimāli maz un vajadzības gadījumā, kā saka, visu noliegt. Piemēram, Latvijas Banka šonedēļ publiski (LB prezidenta intervija Lietišķajai Dienai) pieļāva iespēju, ka šā gada budžetam būs nepieciešami grozījumi vairāku desmitu miljonu latu apmērā, tāpēc būtu loģiski, ja kādu sakarīgu viedokli par šādu scenāriju paustu arī premjers vai finanšu ministrs. Bet, tā kā Dombrovskis un Vilks apzinās, ka jebkurš pieļāvums tiks iztulkots kā «slepenais plāns», viņi labāk dievojas, ka nekas tāds nebūs vajadzīgs, tāpēc ka nebūs vajadzīgs.
Zināmā mērā situācija ir jocīga: no vienas puses, liela daļa sabiedrības netic politiķu teiktajam, bet, no otras puses, ir gatava politiķa pieļāvumu iztulkot kā teju vai valdības lēmumu. Diemžēl varas un sabiedrības attiecībās joprojām dominē aizdomīgums.
Kultūra - nu ļoti specifiska nozare...
3. Jaunais gads smagi iesācies kultūras ministrei. Publiski izskanējušās vārdu un kompromatu kaujas ir pārāk pretrunīgas, lai tās komentētu nespeciālists, tomēr kā citu radošo nozaru patērētājam rodas secinājums, ka kaut kas kārtībā ar konkrēto jautājumu (Opera, ministrijas ierēdniecība) nav. Proti, par spīti krīzei, jebkurai nozarei raksturīgām intrigām un ķīviņiem, Latvijas grāmatizdevēji priecēja un priecē ar labu lasāmvielu; galeriju un izstāžu dzīve ir interesanta un daudzveidīga. Respektīvi, ir radošās nozares, kas dīvainā kārtā iztiek bez skandāliem, lai gan strādā ar vienlīdz noplicinātu pirktspēju un valsts atbalsta nepietiekamību. Mūžīgā problēma: tik nelielā un relatīvi trūcīgā valstī kā Latvija valsts atbalsts kultūrai ir nepieciešams, diemžēl - jo lielākas valsts spējas iejaukties un ietekmēt, jo lielāki kašķi.
Varas kausu dīvainības
4. Tādu nozīmīgu institūciju kā Finanšu un kapitāla tirgus komisija, kā arī Pārresoru koordinācijas centrs iespējamo vadītāju kandidatūras tika apspriestas un vētītas, kā saka, ar gariem zobiem. Tajā pašā laikā kaislības ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes jauno sastāvu sita augstu vilni. Savādi, jo jāsecina, ka elites skatījumā televīzija un radio ir svarīgāks jautājums nekā bankas un Nacionālais plāns. Tātad instruments informācijas telpas ietekmēšanai joprojām vismaz dažām cilvēku grupām liekas ārkārtīgi būtisks, lai gan loģiskāk būtu spriest tā: ja vara savas funkcijas pilda kaut cik jēdzīgi, nepieciešamība realitāti piepucēt caur medijiem samazinās. Jāpiebilst gan, ka centra vadītāja izvēle atklāj, ka elite spalvu nemet arī citā aspektā: ja atceramies, cik bieži tiek piesaukts, ka varas lēmumi aktīvāk jāskaidro cilvēkiem, ir dīvaini, cik maz dzirdēts, kāds tieši būs labums no šīs koordinācijas iestādes. Premjers (cik var saprast) izdomāja, ka būtu noderīgi, tātad vajag. Izsmeļoši. Jācer, ka - lai nu būtu, kā būdams ar sabiedrību kopumā - viss skaidrs ir arī tieši iesaistītajām pusēm: pašvaldībām, nozaru asociācijām, ministrijām.
Šonedēļ
5. Šonedēļ vairākās Saeimas komisijās tiek skatīti būtiski un interesanti jautājumi. Ņemot vērā joprojām esošās neskaidrības par fizisko personu mantiskā stāvokļa deklarēšanas praktiskajiem aspektiem, jācer, ka Budžeta un finanšu komisijas rīkotā tikšanās ar banku, VID un Finanšu ministrijas pārstāvjiem (11. janvāris) viesusi lielāku skaidrību, konkrēti, jautājumā par skaidrās naudas iemaksas bankās kārtību un termiņiem. Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija turpinās vētīt kandidātus Nacionālās radio un televīzijas padomes vadībai - ņemot vērā preses un politiķu lielo interesi, tēma tiks apspriesta «ar uguntiņu». Juridiskās komisijas locekļi sacentīsies daiļrunībā, debatējot par parlamenta aizklātā balsojuma nepieciešamību (vai tieši otrādi), savukārt ciniskāk noskaņotiem rekomendējams pievērst uzmanību Valstiskās audzināšanas apakškomisijas sēdei (10. janvāris), kurā deputāti pratinās kinoindustrijas pārstāvjus par kino lomu patriotiskajā audzināšanā. Starp valdības šīs nedēļas darba kārtības punktiem zināmu intrigu sola Ministru kabineta 10. janvāra sēdes slēgtajā daļā skatāmie Tieslietu ministrijas priekšlikumi «efektīva mehānisma nodrošināšanai to amatpersonu iespējamo pārkāpumu noskaidrošanai un saukšanai pie atbildības, kuras veic izmeklēšanas darbības». Ņemot vērā, ka Valsts prezidents labprāt izsakās par ekonomikas jautājumiem un ir vairākkārtīgi paudis nepieciešamību koriģēt ekonomisko politiku, zināmu interesi izraisa Andra Bērziņa dalība Ekonomistu apvienības 2010 rīkotajās darba pusdienās 10. janvārī. Tranzīta nozares svarīgums un buksējošie dzelzceļa attīstības projekti par nozīmīgu notikumu dara arī Eiropas Savienības komisāra Sīma Kallasa ierašanos Rīgā.