Nepīpēt blakus benzīna kannai
1. Šķiet, nevienam nebija pārsteigums, ka izdosies savākt pietiekami lielu parakstu skaitu, lai jautājums par krievu valodu kā otro valsts valodu tiktu risināts tautas nobalsošanā. Tomēr joprojām nav īsti skaidrs, kāpēc Saskaņas centrs (SC) izvēlējies tieši šādu formu. Proti, var saprast SC un tā vēlētāju neapmierinātību par partijas neiekļaušanu valdošajā koalīcijā, par spīti ievērojamam atbalstam. Līdz ar to jebkādas parlamentārās politiskās cīņas metodes - piketi pie Saeimas, protesta mītiņi, koalīcijas nervu bojāšana ar nebeidzamiem deputātu pieprasījumiem utt. - varbūt citu partiju vēlētājus kaitinātu, tomēr demokrātiska valsts iekārta paredz viedokļu dažādību. Savukārt ķeršanās pie valodas tēmas liecina par dziļākām atšķirībām situācijas uztverē.
Lieta tāda, ka latviešu vairākums, varbūt pat nenojaušot par dažādu politoloģijas jēdzienu esamību, ir nacionālas valsts piekritēji - Latvijas valsts ir vienīgā vieta pasaulē, kur latvieši kā nācija, latviešu valoda spēj pilnvērtīgi pastāvēt. Savukārt referenduma piekritēji, šķiet, atbalsta konceptu, ka Latvija ir vienkārši teritoriāls lielums, kas dziļākā līmenī nav saistīts ar kādu no tajā dzīvojošām etniskajām grupām. Valodas jautājums šo pretrunu tikai atklāj spilgtāk un zināmā mērā padziļina, jo, no vienas puses, latvieši nojauš, ka krievu valodas statusa paaugstināšana nozīmē latviešu valodas lietojuma samazināšanos, no otras puses, lai krievu valodas statusa paaugstināšanas prasībām svars būtu lielāks, vēl jo aktīvāk jāuzsver šīs valodas iesakņotība Latvijā, kas savukārt nozīmē vēl aktīvāku okupācijas fakta noraidīšanu un tas savukārt nozīmē papildu spriedzi. Referenduma piekritēji - ja nerunājam par tiem, kurus vada savtīgi politiski aprēķini, - nenojauš problēmas fonu: tie latvieši, kuri vēl atceras padomju laiku, pietiekami labi atceras arī pārkrievošanas politiku, attiecīgi viņi notiekošo uztver kā mēģinājumu atgriezties pagātnē; savukārt jaunās paaudzes latviešiem, kuriem šādas vēsturiskās pieredzes nav, ņemot vērā sliktās krievu valodas zināšanas šajā grupā, krievu valodas lietošanas paplašināšana nozīmētu reālas problēmas ikdienā.
Var jau teikt - ja nebūtu politiķu aktivitāšu, jautājums nebūtu sasniedzis tik augstu temperatūru, tomēr ir pamats uzskatīt, ka pretrunas ir objektīvas un nav risināmas, vienkārši pieprasot politiķiem aizvērties. Ticamāk, ka politiķi ir ekspluatējuši reālu problēmu, nenojaušot, ka ir jautājumi, ap kuriem kaislības diezgan viegli kļūst nekontrolējamas. Tālākais diez vai ir atkarīgs no politiķu rīcības - nelāgi skan, bet džins no pudeles ir izlaists. Nelāgā situācija atklāj, cik ļoti pietrūkst spēcīgu, no politiskajām partijām neatkarīgu nevalstisko organizāciju, kas spētu diskusijā viest saturiski jaunus aspektus.
Steigties lēnām
2. Ņemot vērā, ka banku slēgšana vienmēr izraisa zināmu paniku, pirmā nedēļa, kad Krājbankas noguldītāji varēja atgūt savus noguldījumus, par laimi, aizritēja samērā rāmi.
Toties aktualizējās jautājums, ko Saeimas 1. decembra plenārsēdē tēlaini raksturoja deputāts Ivars Zariņš: vai kūts sargs (valsts), steigā šaujot pa zagļiem, nav trāpījis arī paša aprūpējamiem lopiņiem. Proti, vai Krājbankas slēgšana valstij kopumā neizmaksās dārgāk nekā mēģinājums bankā veikt sanāciju. Visticamāk, tirgus uzraugs, ņemot vērā bijušo Krājbankas akcionāru sastrādāto, rīkojās pareizi, «noraujot stopkrānu», tomēr nu pēc kontroles iegūšanas bankā būtu svarīgi nesteigties ar tālākiem lēmumiem. Diemžēl ticamāka prognoze ir saistīta ar traumu (sabiedrības sašutums), ko amatpersonas guvušas, nacionalizējot Parex banku, attiecīgi politiķi neriskēs sabiedrībai piedāvāt vēl vienas bankas glābšanu, izmantojot valsts naudu.
Aizkulisēs gan runā, ka bijušais bankas īpašnieks sūtot samiernieciskas vēstis no miglainās Albionas un solot pazudušo naudiņu atdot. Tomēr šādu pozitīvu iespēju apgrūtina šaubas par minētā kunga maksātspēju un biznesa stilu - ja Latvijas paredzētā nauda vienkārši tiks izshēmota no kāda cita projekta vai struktūras, Latvijai var nākties sadurties ar citu cietušo pretenzijām. Latvijas valdības vēlmi tērēt laika un naudas resursus bankas iespējamai saglābšanai mazināja arī prognoze (kas piepildījās), ka pilnai laimei tā iegūs vēl vienu problēmu - aviokompāniju airBaltic. Ņemot vērā, ka nu vairs nav Flika, kuru vainot, piemēram, reisu ģeogrāfijas vai biežuma samazināšanā, amatpersonai būs darba pilnas rokas - jo īpaši, ja atceras, cik samudžinātu un sazarotu saimniecību valsts ieguvusi.
Arī airBaltic gadījumā svarīgākais būtu saglabāt vēsu galvu. Tas pirmām kārtām nozīmē neaizmirst informēt sabiedrību par iespējamām izmaiņām tajā kompānijas darba daļā, kas skar pasažierus. Nenoliedzami svarīgi, lai notiktu intensīvs jaunu investoru meklēšanas darbs, saimniecības inventarizācija utt., tomēr pasažieriem, kuri nebūs laikus informēti, daudzas un ilgas sēdes piktumu nemazinās.