korpusā. Jeļena Grigorjeva atceras, ka Artūrs šķitis pieklājīgs, sportisks jauneklis, hokejists. Viņš stāstīja, ka dzīvojot kopā ar brāli un vecmāmiņu. Suni viņš paņēma uz nomaksu un drīz pēc tam vairs telefona klausuli necēla. Grigorjeva samierinājās ar zaudēto naudu, cerēdama, ka sunim klājas labi. Par Tairona turpmāko likteni viņa uzzināja pēc pusotra gada.
Ar ādu apvilkts skelets
2008.gada 12.septembrī uz Slokas patversmi piezvanīja Artūra Pauča kaimiņiene Zanda, kura dzīvo mājas 5.stāvā. Viņa stāstīja, ka abi brāļi Pauči sākumā veduši Taironu pastaigāties, bet tad darījuši to arvien retāk un retāk. Suns izskatījies iebaidīts. Atgriezusies no atvaļinājuma, Zanda dzirdēja, ka Tairons, kas mita mājas 2.stāvā, caurām dienām nevis gaudo vai rej, bet izmisīgi vaid. Viņa ilgāku laiku nav arī redzējusi, ka suni kāds vestu pastaigā. Zandai tas licies aizdomīgi, un viņa zvanījusi pašvaldības policijai. Jūrmalas pašvaldības policijas vecākais inspektors Anatolijs Topolovs dzīvoklī ieradās kopā ar Slokas dzīvnieku patversmes īpašnieku Gintu Melleru, kurš bija satriekts par ieraudzīto skatu: «Suns neturējās uz kājām. Vecmāmiņa, aicināta parādīt, ar ko suns tiek barots, dzīvoklī nevarēja atrast neko ēdamu.» Savukārt inspektors Topolovs pirmo reizi redzējis tik šausminošu ainu: «Dobermanis atgādināja ar ādu apvilktu skeletu. Viņš bija pieķēdēts pie radiatora tikai metru garā saitē, tuvumā nebija ne ūdens, ne ēdamā. Grīdu biezā slānī klāja suņa izkārnījumi. Tajā dzīvoklī pat maizi nevarēja atrast.»
Pamatojoties uz šiem faktiem un liecinieku teikto, policija suni atsavināja. Tairons nokļuva Slokas patversmē. Veterinārārste Rita Kamrāde konstatēja, ka suns pārcietis drausmīgas mokas un badu un viņam atrofējušies muskuļi. Staigājot tie rāvās krampjos. Tairons izdzīvoja tikai tāpēc, ka bija jauns un savas dzīves pirmajos mēnešos audzētavā bija labi kopts un barots. Materiāli no pašvaldības policijas tika nodoti Valsts policijas Jūrmalas pilsētas policijas pārvaldes inspektoram Andrejam Rezņikovam.
Par Tairona likteni Jeļena Grigorjeva uzzināja no Ginta Mellera un tūlīt devās uz Sloku. Viņa atceras, ka Tairons bijis drausmīgā izskatā. Jeļena aizveda dobermani pie sevis. Šajās dienās sazvanīta, viņa stāstīja: «Nesaprotu, kāpēc tam jauneklim bija vajadzīgs suns? Domāju, ja ne kaimiņu ziņojums policijai, Tairons izturētu vēl mēnesi, varbūt divus. Toties priecājos, ka viņš uzreiz pazina savu mammu. Psiholoģiski suns atguvās pēc divām nedēļām, bet fiziskos spēkus un formu atguva tikai pēc trim mēnešiem. Par laimi, drausmīgās mokas nebija atstājušas sekas suņa psihē. Tairons bija līdzsvarots un pamazām kļuva rotaļīgs kā bērns. Tad sāku viņam meklēt labu saimnieku.»
Tairons sāk smaidīt
Tā sagadījās, ka citā pilsētas malā Jāņa Villera ģimenē šā gada 2.februārī pēkšņā nāvē nomira ģimenes labākais draugs dobermanis Argo. Vēl tagad, atceroties suni, Jānim aizlūst balss: «Dobermanis ir visu suņu cars, skaists, gudrs un inteliģents. Kādā vakarā dzirdēju, ka Argo, pie vārtiem sarejoties ar garāmgājējiem suņiem, pēkšņi sāpīgi iekaucās. Kad piegāju, viņš jau bija miris, «motors» neizturēja. Sašļukām. Suns mums ir ģimenes loceklis. Citi pēc tādām bēdām apgalvo, ka vairs suni neņemšot, bet mums bez Argo māja pēkšņi kļuva tukša.»
Jau nākamajā dienā Jānis sāka meklēt dobermaņa kucēnu, bet tieši tolaik Rīgā tādu nebija. Nejauši internetā viņš izlasīja par Taironu un ieraudzīja suņa bildi: «Tajā pašā dienā braucām uz audzētavu, un vakarā Tairons jau bija mājās.»
Kopš tās dienas pagājuši septiņi mēneši. Pie Villeru ģimenes mājas vārtiņiem Apūzes ielā mūs sagaida stalts dobermanis. Nu, protams, tas ir Tairons. Pastiepju roku un noglāstu viņa galvu. Tairons man nolaiza pirkstu galus, un tad jau nāk Jānis Villers. Viņam garām steidzas divus gadus vecā mazmeitiņa Amanda. Tairons ar meitenīti aizskrien dārzā, bet Jānis atceras, ka februārī Tairons jau bija labā kondīcijā, taču «viņam bija nolemtā skats». Šķita, ka viss pasaules smagums sagūlis suņa skaustā. Taironam sākumā nebija sāta sajūtas, un viņš varēja arī nesamērīgi daudz dzert. Šīs baudas bija jāierobežo paša suņa veselības dēļ. Taču jau pirmajā dienā Tairons adaptējās jaunajās mājās, par saimnieku pieņemot Jāni, bet Amandu sāka uzskatīt par rotaļbiedru. Par laimi, pārdzīvotais nav atstājis paliekošu iespaidu uz Tairona veselību. Ēstgriba viņam ir laba. Suns nav izvēlīgs, viņam pie dūšas iet gaļa, gurķi, upenes, ērkšķogas un dažādas putras. Jānis domā, ka Amanda, pieaugušajiem nezinot, savu mīluli uzcienā arī ar kādu konfekti un saldējumu, bet meitenīte saka opim - atceries, kā viņš vīnu no glāzes nogaršoja? Tā tiešām ir bijis. Tairons tagad ir īsts delveris un visu bērnu draugs. Jānis teic: «Pēc diviem mēnešiem Tairons sāka smaidīt.»
Epilogs
Kā izdevās noskaidrot Latvijas Republikas prokuratūrā, šā gada 26.martā Artūram Pačam piemērots prokurora priekšraksts (sods) - 80 stundu piespiedu darbā, ko viņš līdz 5.jūnijam izpildījis. Viegli ticis cauri? Izrādās, vērā ņemti vainu mīkstinoši apstākļi, piemēram, ka puisis pats atzinis savu nežēlību, ir bezdarbnieks un, ņemot suni, nav apzinājies savu atbildību par to. Jā, ko tādam padarīsi?