Patiesībā nav ne riteņa, ne lauztās rokas. Draudzenes kritiens ir sagudrots stāsts, kas slimnīcas teritorijā sastaptajiem cilvēkiem kalpos par motivāciju runāt par «pateicību» un kukuļu došanu medicīnā strādājošajiem.
«Kur te ir 26. nodaļa?» pie teritorijas plāna savā starpā skaļi sarunājas divas vidēja vecuma dāmas. Palīdzot ātri sameklēt viņām nepieciešamo ēku, pie viena vaicāju padomu «došanā». Pieliecoties man tuvāk un pieklusinot balsi, dāma gaišajā vējjakā saka: «Mammai bija operācija, es aizgāju pirms, konvertiņā tur ieliku... bet tagad, par cik tās runas ir visas nelabas, viņi saka, ka baidoties un neņemot.» Vaicāju, kā tieši tas jādara? «Jūs uzziniet, kas viņai taisīs to operāciju, kas ir viņas ārstējošais ārsts, un ielieciet mazā konvertiņā tur tādu nelielu... pasniedziet viņam, un viss. Nekādu problēmu.» Otra dāma piedāvā aploksni iestumt ārsta kabatā un noraudzīties reakcijā. Ja ārā neraušot - viss būšot kārtībā. «Bet tas ir noteikti jāizdara pirms,» pirmā runātāja atgādina.
«Nē, nē, es pēc savas pieredzes varu teikt - iepriekš neko nedodiet,» pilnīgi pretēju padomu dod pie slimnīcas mūriem sastapta pensijas vecuma kundze, kura pie rokas ved bērnudārznieku. Izjautājusi par manas draudzenes lūzumu, viņa saka: «Viņi tāpat visu darīs, tas jau ir obligāti. Nedodiet. Bet atkarībā no tā, kā pēc tam, varbūt māsiņai vai tam dakterim, tas ir tā simboliski,» viņa piebilst. «Tagad vēl tas jaunais likums tiek pieņemts,» viņa satraukti nosaka.
Ar šo pašu jautājumu divas dienas vēlāk vēršos arī pie cilvēkiem Rīgas Austrumu slimnīcas klīnikas Gaiļezers teritorijā. «Bet ko jūs dos? Jums taču nav ko dot,» laikam nospriedusi par mani kā par nabaga studentu, nosaka cienījama vecuma puķu pārdevēja. «Lai vispirms ārsts parāda, ka viņš prot to roku salikt, labi salikt, jo man viena roka ir labi salikta, taču otru lika dzērājs, bet labs «speciālists», un tagad man ņem nost divus pirkstus,» pārliecināti nosaka kundze. Viņa uzsver, ka ārsti saņem algu, tāpēc vienīgais, ko varot darīt, ir pēc operācijas ārstam aiznest puķītes.
«Viņi var neatteikties, bet prasīt neviens to neprasa, jo tā ir tiesājama lieta,» lietišķi nosaka vidēja vecuma krieviete spilgti sarkanā jakā. Ievelkot dūmu netālu no slimnīcas ieejas, kā drošu veidu viņa man iesaka pateikties ar konfektēm vai ziediem. «Tā, ka viņi paši prasītu, neviens neprasa,» viņa atbild uz jautājumu par «īsto brīdi». «Ja varēsiet iebāzt kabatā tam ķirurgam... bet tagad jau cilvēki ir nabadzīgi,» viņa nosaka.
Smēķētāju iecienītajā stūrī pēc mirkļa padomu vaicāju sievietei vecumā ap trīsdesmit. «Man liekas, ka tantes tā vairāk pašas grib to darīt, nekā ārsti to no viņām sagaida. Tās ir muļķības, tas no veciem laikiem vairāk,» saka saskaņotos toņos ģērbtā sieviete. «Paši ārsti jūtas diezgan neērti par tādām lietām. Es domāju, vai tur nav pašam jājūtas neērti.»
Ar krievu tautības zeķu pārdevēju turpat slimnīcas teritorijā brīžam runājam latviski, brīžam krieviski. «Pirms,» nedaudz apdomājoties, kā tas skanēs latviski, un mazliet saputrojoties, nosaka kundze. «Sarunā, lai kāds aiziet pie dakteriem parunāt, un viss. Pēc tam uže pozno [par vēlu],» tirgone nosaka. No ieteicamo dāvinājumu klāsta viņa iesaka pasniegt «kādu suvenīriņu vai pudelīti, skatoties, vai ārsts ir sieviete vai vīrietis».
«Nē, nē, nē. Tagad tā. Vai operācija jau iztaisīta?» manu stāstu pārtrauc iesirms kungs, kam ieģipsēta roka. Viņš saprot, par ko ir runa, tāpēc rodas sajūta, ka šie jautājumi viņu nebūt nepārsteidz. Izjautājis par plānoto operāciju, vīrietis iesaka dot «naudu aploksnē» operētājam vai ārstējošajam ārstam, taču, izdzirdējis, ka draudzene ievietota izdomātas slimnīcas traumatoloģijas nodaļā, norāda, ka tur «ir mazliet citādi». Kā vienu no variantiem viņš piedāvā «divdesmit piecdesmit» došanu pēc operācijas, bet pie izrakstīšanās iesaka pasniegt konfekšu kasti vai līdzīga veida dāvanas.
Pēdējā uzrunātā ir sieviete vecumā ap piecdesmit, kura sarunu sāk ar mani, taču negaidīti uzrunā nupat klāt pienākušo paziņu, kas kaut kādā veidā esot saistīta ar ķirurģiju, un lūdz mani vēlreiz izklāstīt savu jautājumu viņai. «Uz traumpunktu!» no gatavajām atbildēm šķietami pārliecinos, ka runāju ar mediķi. «Viss būs kārtībā arī tāpat,» par naudas lietu nosaka sieviete. «Nu cita pieeja, ienāks lieku reizi paskatīties,» viņa liek saprast, ka ar «došanu» var mainīties vienīgi ārsta attieksme. «Kaut vai desmit,» viņa iezīmē apmērus un piebilst, ka konfektes «nevienam negribas, riebjas». Pie saldumu jautājuma viņa aizķeras un iestieg: «Nekādas konfektes, kam vajag konfektes šajos laikos? Vai nu tā ir vismaz kafija forša.»