Teātru Ābolu ķocis
Pievienot komentāru
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.
Bez nosaukuma
,,,,,
Pēc piecpadsmit gadiem satiekas par pedofiliju tiesāts vīrietis un viņa upuris - toreiz divpadsmitgadīgā meitene. Normunds Laizāns un Madara Saldovere Reja un Unas lomās ir organiski un patiesi, viņu dialogam, kas veido viencēliena saturu, var sekot ar interesi, jo, klāt nākot jauniem, tieši definētiem vai tikai nojaušamiem apstākļiem, toreizējā šķietami viennozīmīgā situācija aizvien vairāk sarežģījās. D.Harovera luga, kurā jūtama visai spēcīga V.Nabokova Lolitas ietekme, uzdod jautājumus, uz kuriem nav iespējams droši atbildēt bez riska kļūdīties. Kurš toreiz bija upuris un kurš vainīgais? Vai meiteni un pieaugušo vīrieti saistīja nejaušība vai seksuāla perversija, bet varbūt mīlestība? Lugas un arī izrādes galvenais nopelns - maksimāla iedziļināšanās cilvēkos, arī par noziedzniekiem uzskatītos, atteikšanās spriest virspusēji un pavirši. Tai pašā laikā man šķiet, ka izrādi pamatā iznes spēcīgais lugas teksts, aktieru spēlē maz negaidītu, ar tekstu disonējošu vai to oriģināli interpretējošu psiholoģisko pavērsienu. Īsti neizdodas atdzīvināt telpu - ar atkritumiem piemētātais spēles laukums paliek kā nefunkcionāls, statisks fons. (Scenogrāfs Gints Gabrāns.) Vairākkārt demonstrētie videokadri ar skrejošo meiteni rada ilustratīvu iespaidu un neļauj saprast, vai tās ir Reja vīzijas, abu atmiņas un vai meitene ir Una vai kāda cita, kam taču ļoti būtiska nozīme situācijas izpratnē.
,,,,,
Pēc izrādes paliek sajūta, ka nupat redzēju uzmetumu citai izrādei. Kur Normunds Laizāns tik ļoti neuzsver sava varoņa fizisko un psihisko slimīgumu, bet Madara Saldovere tik ļoti necenšas sekot lomas «tehniskajam» zīmējumam, krītot uz grīdas un tricinot plecus arī tad, kad iekšējā darbība nemaz līdz tam nenoved. Kur Egīla Kupča gaismas nevis vienkārši ar klikšķi ieslēdzas un izslēdzas, dažādās krāsās izgaismojot dažādus varoņu stāvokļus, bet gan kļūst par trešo varoni - atmosfēru (jo īpaši tāpēc, ka bez gaismām G.Gabrāna scenogrāfija ir absolūti lakoniska - viena sadzīves atkritumiem piemētāta tukšas NT Jaunās zāles telpa). Kur mazā meitene video projekcijā pavīd kā mirāža, nevis kā ilustrācija jau pateiktajam. Kur režisors Ģirts Ēcis parādās kā jūtīgs, mūsdienīgs režisors, kas nevairās jaukt klusumu un lakonismu ar jūtu eksploziju un sirreālismu. Vairākas epizodes, kur dialogi - īpaši pauzes, nevis vārdi - starp šķietamo pedofilu un šķietamo upuri ir tik blīvi, ka šo šķietamību pārvērš tādā daudznozīmībā, līdz kurai tālu Humberta Humberta un Lolitas attiecībām (kas uz Reja un Unas stāsta fona šķiet pat pārāk plakanas), man kalpo par apliecinājumu, ka nupat esmu redzējusi teātra mākslas mirklīguma dabu, absolūto atkarību no personībām šeit un tagad - ka diviem aktieriem ir ko turēt, un, iespējams, šādu spriedzi ne katrā izrādē var noturēt, un tad jāķeras pie ārējo pazīmju - kā slimīguma vai eksaltācijas, vai ārprāta - imitācijas. Par to liecina arī kolēģu sajūsma pēc pirmizrādes, kurā diemžēl nevaru pilnībā dalīties.
,,,,,
Melnais strazds, protams, nav izrāde, kuru ieteikt visiem, līdzīgi kā nedāvināsi krustmātei omas uzlabošanai Izabellas Ipēras filmu kolekciju. Režisors Ģirts Ēcis, debitējot Nacionālajā teātrī, Sapnim par Latviju pievieno pārliecību - cilvēks nesastāv no skaidra ūdens un nacionālās identitātes vien. Režisors tabu zonas izpētē neatrodas pirmo reizi. Atcerieties tolaik aktiera Ģ.Ēča spilgto debiju Jaunajā Rīgas teātrī Dostojevsky-Trip (2003), uzvedot uz skatuves krievu laikmetīgās mākslas provokatoru Sorokinu. Kad Francijā pagājušogad pirmoreiz iestudēja šo lugu, radošā grupa dabūja taisnoties: «Melnais strazds neattaisno pedofiliju», «luga nav netīra, provokatīva, divdomīga, vai perversa». To pašu var teikt par Ģ.Ēča kopdarbu ar aktieriem M.Saldoveri, N.Laizānu un mākslinieku G.Gabrānu, kuri pārliecina, ka šo lugu iestudējuši ne jau nožēlojama šoka pēc. Aktieriem sarežģītajā tuvplāna un paralēlu monologu situācijā izdodas izstāstīt dziļi intīmu stāstu par divu cilvēku vājprātīgi sarežģītajām attiecībām - neatļautām, amorālām, nevēlamām, bet tomēr notikušām, un tā kā spēlē abi aktieri - šķiet, joprojām dzīvām. Madarai Saldoverei un Normundam Laizānam izdodas iemānīt saspēlē to īpašo noslēpumu un pievilksmi, par kuru viņus varētu apskaust neskaitāmi tukši mīlētāju pāri gan teātrī, gan kino. Izrādes uzbūve un estētika ved prom no seklas provokācijas. Sākot no režisora intonācijas, kas piedzīvo šķietami nesavienojamas virāžas no cinisma līdz maigumam, iztiekot bez sentimenta, bet arī bez vērtējuma, beidzot ar savdabīgo, sinkopēto izrādes ritmu un gaismu partitūru. Redzēju divas izrādes. Otrreiz viss teiktais bīstami sašķobījās, aktieriem vairāk izlīdzoties ar ārējiem līdzekļiem. Tā mēdz notikt ar smalkas enerģētikas izrādēm. Ceru, ka nostiprināsies pirmais variants.
Seko mums
Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!
Ziņas e-pastā
Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!
0 komentāri