Ne velti drīzumā startējošais (1.-6. februāris) arvien nozīmīgākais jauno mediju kultūras festivāls Berlīnes _transmediale_ par savu vadtēmu izvēlas dīvaino vārdu sintēzi _Response:ability_ - visu veidu mākslu izpausmēm jaunajās tehnoloģijām ir laiks uzņemties arī politisku atbildību par savām aktivitātēm. Tādēļ arī reprezentabla starptautiska konference _Body-response_ jeb biomediālā politika ciparu dzīves laikmetā, kas vienkāršotā valodā nozīmē psiho- un biopolitiskās varas atbildības aspektus sociālo tīklu laikmetā (der atcerēties ētiskos un sociālās atbildības jautājumus un vētrainās diskusijas, ko izraisīja nesenais _WikiLeaks_ skandāls). Tajā piedalīsies transmediālo projektu autoritātes Vims Delvo (tetovētās cūkas un krucifiksi prettanku ežu formās), Stellarks (paša mākslinieka ķermenī ieaudzētie mikročipi un orgāni, piemēram, auss uz rokas), Franko Berardi (pazīstams kā BiFo), Umberto Eko, Gērts Lovinks, Hīts Bantings, neidentificējamais grafiti mākslinieks Benksijs, sociālo ainavu būvnieks Entonijs Gormlijs un citi - patiesībā īsta zvaigžņu - mākslas planētu - parāde.
Atēnu biennāles katastrofa
Tikmēr par katastrofu paziņojusi Atēnu biennāles vadība - starptautiski nopietna mākslas tirgus spēlētāja, kuras sagatavošanā ieguldīti pāris darba gadu un krietni līdzekļi, šopavasar tiek atcelta valsti plosošās finanšu krīzes dēļ. Toties decembrī Atēnās tika atklāts milzīgs trīszāļu Onasa Kultūras centrs, kura baltā marmora interjeru rotā īsts lapiņu zeltījums (atklāšanas nedēļā uzstājās arī Jaunais Rīgas teātris ar Klusuma skaņām). Tā ka līdzsvars darbojas.
Sliktas ziņas pienāk pat no bagātās Austrijas - pēc 25 veiksmīgiem darba gadiem amatu pametīs Pēters Nēvers, viens no cienījamākajiem cilvēkiem Vīnes kultūras isteblišmentā, leģendārā Vīnes MAK (Museum fuer Angewandte Kunst/Lietišķās mākslas muzeja) direktors. Iemesli - prozaiski līdz riebumam: «Es aizeju ne tikai tādēļ, ka pa šiem 25 gadiem būtu noguris, - tas būtu pārāk vienkāršots skaidrojums. Es atkāpjos, protestējot pret nicinošo Vīnes kultūras politiku, kuru Austrijā piekopj politiķi. 1999. gadā Austrijas muzeji ieguva pilnīgu finanšu autonomiju, bet šī pieredze parādīja, ka muzeji nevar izdzīvot par pašu sapelnīto naudu vien - pat tik bagātā un tūrisma ziņā labvēlīgā valstī kā Austrija. Kā MAK direktors es katru gadu no valdības izlūdzos, draudot diedelēju budžeta līdzekļus, kuru kultūrai katru gadu kļuva arvien mazāk, lai gan Austrijas politiskā elite zvērēja, cik ļoti tā ciena un mīl austriešu nacionālo kultūras mantojumu un cik svarīgi ir attīstīt Vīni, Zalcburgu un citas pilsētas kā modernās kultūras scēnu. Tomēr katru gadu man pārmeta, ka neesmu pietiekami rentabls brīvā tirgus apstākļos, kaut arī mēs MAK esam sarīkojuši tādas skatītāju skaita rekordizstādes kā Nezināmais Vīnes porcelāns (to iekārtoja Donalds Džads), Bīdermeiera mēbeles (to veidoja Dženija Holcere), mēs savus dārgumus esam integrējuši mūsdienīgās dizaina atrakcijās, milzīgu popularitāti visā Eiropā izpelnījās MAK tematiskās izstādes, kas bija mani projekti: Māksla un revolūcija un Skaistuma tirānija - Staļina laika arhitektūra: no Maskavas līdz Vīnei, Ziedi Kimam Ir Senam - Ziemeļkorejas māksla. Cilvēki straumēm plūda uz MAK, mūsu izstādes ceļoja pa prestižiem muzejiem citviet Eiropā, un vispār - MAK bija viens no pelnošākajiem muzejiem Vīnē! Aplis ir noslēdzies - muzeja pastāvīgā ekspozīcija viena pati nevar pabarot visu muzeju, bet lielās speciālās izstādes, uz kurām publika laužas, prasa milzīgas investīcijas, kuru mums nav. Izeja būtu valsts garantijas, bet pret šo ideju politiķi ir kurli. Man ir apriebies pierādīt, ka kultūra kaut ko maksā, es nepagarinu kontraktu, lai gan muzejs ir manas otrās mājas,» tik rūgts ir Nēvera komentārs The Art Newspaper. Skumji tas viss.
Dalī Floridā
Un atkal - svaru kausu otrā pusē prieka vēstis no saulainās Floridas, kur pilsētā Sanktpēterburgā jeb Sentpītersbērgā 2011. gada 11. janvārī (11.01.2011.) precīzi pulksten 11 un 11 minūtēs un 11 sekundēs Spānijas karaliskā infante un Palmas de Maljorkas hercogiene Kristīna pārgrieza gaišzilu lentīti pie renovētā stikla arhitektūras šedevra - Salvadora Dalī muzeja (stikla un alumīnija kupolu rotātās ēkas atjaunošana un zemestrīču un viesuļvētru drošības sistēmu izbūve divos gados pilsētai izmaksāja 36 miljonus ASV dolāru). BBC vēsta, ka Pītersbērgas Dalī muzejā ir plašākā sirreālista darbu kolekcija ārpus Spānijas - tās krājumos ir 2140 Salvadora Dalī darbu, tostarp 96 lielformāta gleznas, kas aptver Dalī radošo darbību no 1917. līdz 1970. gadam (sīkāk par Dalī muzeju Floridā: http://www.thedali.org).
Dalī Floridas muzeja paradokss ir tas, ka pārsteidzošās kolekcijas un paša muzeja celtnes iniciatori ir divi cilvēki - laulātais pāris Eleonora un Reinolds Morzes, kuri 1982. gadā izlēma savu 40 gadu ilgušo privāto draudzību ar ekscentrisko spāņu mākslinieku Dalī padarīt par «tautas īpašumu». Kopš 1942. gada Morzes regulāri pavadīja vasaras Spānijā, draudzējās ar gleznotāju un pamanījās nokārtot arī veiklu biznesu ar Dalī sievu Galu, kura bija arī Dalī finanšu uzticības persona, kas andelēja Salvadora mākslu, bieži pašam autoram pat nezinot. Kad neilgi pirms gleznotāja neprāta un nāves Morzes esot pateikušies Salvadoram par šo milzīgo kolekciju (galu galā - pāri par diviem tūkstošiem darbu nevar vienā koferī aiztransportēt pāri okeānam), mākslinieks esot sulīgi nolamājis Galu: «Tā jau tā krievu kuce dara - visu mūžu zog manus darbus un naudu arī.» Bet pēc tam ilgi smējies. Laikam par sevi.
Muzeja ēka ir vienīgais arhitektūras objekts, kam piešķirtas maksimālās trīs Michelin zvaigznītes visā Floridā.