Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) sagatavojusi likuma grozījumus, kas paredz atteikšanos no televīzijas raidījumu ieskaņotas dublēšanas valsts valodā, to aizstājot ar subtitrēšanu. Lai arī pamatojums ir visai cēls - nostiprināt latviešu valodas pozīcijas, mazinot krievu valodas īpatsvaru un veicinot citu valodu apguvi, rūpīgāk iedziļinoties šajā jautājumā, rodas bažas, ka rezultāts būs tieši pretējs.
Kā liecina TNS dati, televīziju galvenā auditorija Latvijā ir vidējās un vecākās paaudzes iedzīvotāji. Daudzi no viņiem ar vairs ne tik labu redzi kā jaunībā. Vai viņi būs gatavi, «ieurbušies» ekrānos, izmisīgi lasīt kādas franču, zviedru vai somu filmas varoņu teiktā tulkojumu? Vai turpinās skatīties populāro dāņu seriālu Valdība arī oriģinālvalodā? Un, ja to darīs, vai spēs pilnvērtīgi izsekot sižeta gaitai? Vai tomēr ies vieglāko ceļu, pārslēdzoties uz kādu no daudzajiem kabeļtīklos pieejamajiem Krievijas kanāliem, ko varēs vērot bez papildu piepūles?
Jāņem vērā, ka cilvēki televīziju uztver kā informācijas iegūšanas un izklaides veidu, nevis obligātus valodas apmācības kursus. Ja NEPLP ir iecere veicināt valodu apguvi, valsts pasūtījumā būtu jāiekļauj speciālie izglītojošie raidījumi. Un tad nākotnē, iespējams, varētu pakāpeniski samazināt ar balsi dublētā satura īpatsvaru. Ne uzreiz.
Otrs faktors vietējo televīziju auditorijas zaudējuma riskam ir tulkojuma kvalitāte. Jā, balss dublējums mūs ne vienmēr apmierina, taču tas ir risināms jautājums. Daudz lielākas problēmas būs ar subtitriem - ekrāna lejasdaļā vienkārši nav tik daudz vietas, lai vienmēr pagūtu ietilpināt filmas varoņu teikto. Burtiem arī uz mazajiem ekrāniem jābūt salasāmā lielumā un rakstītais nevar mainīties zibenīgi - skatītājam jāspēj to izlasīt. Visticamāk, tekstu nāksies īsināt, vienkāršot. Bieži vien upurējot būtiskas satura nianses. Tad kāda jēga skatītājam dzirdēt aktiera oriģinālo balsi, ja daļa no teiktā būs zudusi tulkojumā?!
Televīzijām šādā situācijā nekas cits neatliks, kā turpmāk iepirkt filmas un raidījumus ar primitīvāku, lakoniskāku tekstu. Kur spraiga darbība un vienīgā apliecināmā filozofija - ļaunajam jāmirst, labajam jāuzvar. Vai tādas, kas jau ierunātas vietējiem skatītājiem saprotamā, tajā skaitā krievu, valodā. Vai to vēlas iniciatīvas autori?
Taču, kopumā ņemot, sliktākais ir latviešu valodas skanējuma samazinājums televīzijā, kas joprojām ir ietekmīgākais medijs. Var jau atrunāties, ka nu būs motivācija radīt vairāk oriģinālraidījumus, taču skaidrs, ka tas būs atkarīgs no papildu mērķfinansējuma, nevis darbinieku gribas.
Kāds būtu risinājums?
Digitālā televīzija (un mēs visi tādu Latvijā lietojam) dod iespēju vienam un tam pašam kanālam izvēlēties atšķirīgus skaņas režīmus - oriģinālvalodu ar vai bez subtitriem, ar skaņas dublējumu vai skaņas un teksta vienlaicīgi. Pasaulē plaši izmantota pieeja, arī Skandināvijas valstīs. Tas būtu veids gan veicināt valodu apguvi tiem, kas to vēlas, gan nepazaudēt auditoriju mūsu televīzijām. Īpaši sabiedriskajai, par ko mums visiem vislielākās bažas.