Cilvēki sāka sajusties neaizsargāti, un viņi bija gatavi akceptēt jebkuru varas iestāžu rīcību, kas darītu galu teroristu darbībai. Tad ar skarbiem un apņēmības pilniem vārdiem klajā nāca mēnesi amatā sabijušais Krievijas premjerministrs Vladimirs Putins, kura reitings vēl augustā bija tuvu nullei.
Punktu sprādzienu sērijai pielika dīvainais notikums Rjazaņā, kur sprādzienu novērsa dzīvojamās mājas iemītnieku modrība, bet milicija tika uz pēdām iespējamajiem noziedzniekiem. Putins publiski paziņoja, ka novērsts terora akts. Nākamajā dienā premjera vārdus dezavuēja Federālā drošības dienesta (FDD) priekšnieks Nikolajs Patruševs, kas preses konferencē pastāstīja, ka patiesībā Rjazaņā «notikušas mācības», kuru mērķis bijusi modrības pārbaude. Dīvaina prakse, taču Rjazaņas incidents ieguva interpretāciju, kas kļuva par oficiālo. Teorētiski var pieļaut iespēju, ka Putins vienkārši nav ticis pienācīgi informēts - FDD vadītāja tiešais priekšnieks ir Krievijas prezidents. Taču to grūti «ņemt par pilnu» - pirms kļūšanas par premjeru Putins ieņēma FDD priekšnieka amatu un Patruševs bija viņa padotais.
Saistībā ar četriem realizētajiem terora aktiem sākās izmeklēšana: FDD ātri «saoda pēdas» un par vainīgajiem pasludināja čečenu separātistus. Ne visi Patruševam noticēja, pastāvēja arī versija, ka sprādzienus sarīkojis pats FDD vai kāds cits speciālais dienests. Tās pamatā ir Rjazaņā notikušais.
Interesantus rezultātus uzrādījusi nesenā sabiedriskās domas aptauja: čečenus sprādzienos vaino 21% respondentu, Krievijas speciālos dienestus - 25%.
Ir vēl kāda reti pieminēta detaļa. Dienvidkrievijas pilsētās terora aktu objekti bija nami, kuros mita gan civiliedzīvotāji, gan militārpersonas, te par motīvu var uzskatīt arī atriebību. Turpretim abas Maskavā saspridzinātās ēkas bija tipveida dzīvojamās mājas, kas atradās pilsētas nomalēs, un tajās nedzīvoja ne augsti armijas vai milicijas «čini», ne apskaustie un nīstie jaunbagātnieki. Šeit spridzināšanai redzams tikai viens motīvs - sēt paniku. Jāpiebilst, ka arī māja Rjazaņā, kurā FDD «rīkoja mācības», bija caurmēra pilsētnieku apdzīvota.
Terora akti tika izmeklēti, vainīgie nosaukti. Par izpildītājiem atzina divus kaukāziešus, kas piedevām nav čečeni un kuriem slēgtā tiesas sēdē piesprieda mūža ieslodzījumu. Citi terora aktos iesaistītie esot krituši otrajā Čečenijas karā vai nolīduši kaut kur dziļi, dziļi. Oficiāli visam pielikts punkts, tikai tas iznācis tāds nepārliecinošs. Tā tas varētu būt un tikpat labi varētu arī nebūt. Pilnīgi iespējams, nekad tā arī nekļūs zināmi šo baiso un ārkārtīgi nežēlīgo noziegumu plānotāji un organizētāji. Tie, kas «pasūtīja mūziku».
Pagājuši desmit gadi, taču sprādzienos cietušie un izdzīvojušie tā arī nav saņēmuši materiālo kompensāciju. Bijuši tiesu darbi un spriedumi, kas paredzēja kompensāciju izmaksu. Taču Krievijā ir spēkā kārtība, kas paredz, ka samaksa piedzenama no vainīgajiem, kas šajos gadījumos ir pilnīgi neiespējami. Tas patiesībā ļauj valstij par cietušajiem nelikties ne zinis.
Visiem šiem notikumiem bija divas tūlītējas un acīm redzamas sekas: nodrošināts sabiedrības atbalsts karadarbībai Čečenijā, un straujš premjerministra Putina popularitātes kāpums. Tieši tas ļāva viņam bez bažām sagaidīt nākamā gada martā paredzētās prezidenta vēlēšanas, kļūt par Krievijas otro prezidentu un sākt būvēt «varas vertikāli». Sava loma, protams, bija arī tam, ka par savu pēcteci Putinu nosauca Krievijas pirmais prezidents Boriss Jeļcins, taču var tikai modelēt, kā Putinam būtu veicies prezidenta vēlēšanās, ja nebūtu strauji augšā uzlēkušā reitinga.
Dabiski, ka uz Krievijas sabiedrību sprādzieni atstāja dziļu iespaidu, tie bija plašsaziņas līdzekļu uzmanības centrā. Televīzijas kanāli Krievijā vēl nebija nonākuši totālā valsts kontrolē, ekrānos varēja skatīt ne tikai ar sprādzienu izmeklēšanu saistītas amatpersonas, bet arī «specdienestu versijas» uzturētājus. Salīdzinājumam: pavisam nesen nepatikšanās iekūlās kāds amerikāņu žurnālists, kas uzrakstīja rakstu, kurā atspoguļota «specdienestu versija». Tagad viņa vadība dara visu iespējamo, lai raksts nebūtu pieejams lasītājiem Krievijā - žurnālam ir sava «filiāle» Maskavā. Tas labi raksturo Krievijas desmit gados noieto ceļu.
Atliek konstatēt, ka pirms desmit gadiem saspridzinātās mājas un bojā gājušie cilvēki kļuva par atspēriena punktu ceļā uz Putina Krieviju - tādu, kāda tā ir tagad. Nedemokrātiska, paštaisna un agresīva - gan vārdos, gan darbos.