Ētikas līkločos
Tieši šis fakts, ka Latvijā pazīstamā advokāta jaunākajā grāmatā - dižpārdoklī - tiek tēlots laikmets (XX gadsimta 70. un 80. gadi, tātad padomju stagnācijas pats ziedu laiks), kuru no mūsdienām šķir šķietami neliela laika distance, un pieļaujot iespēju, ka daudziem - gan upuriem, gan lietas izmeklēšanā iesaistītajiem -, šī ir subjektīva un, visbiežāk, ļoti traumatiska pieredze, jau atraisījis fantāziju atsevišķiem recenzentiem grāmatas vērtējuma fokusā iekļaut morālas dabas jautājumus. Turklāt tādus, uz kuriem atbildes neviens nespēj dot arī no Latvijas atšķirīgajā «pārējā pasaulē».
Piemēram, vai A. Grūtups ir rēķinājies ar upuru un to tuvinieku reakciju, Atēnas sējumā ievietojot fizioloģiski šokējošas fotogrāfijas no izmeklēšanas materiāliem, kuros redzami kaili, vardarbīgi apgānīti Rogaļova nokauto sieviešu ķermeņi? Vēl absurdāks ir apgalvojums, ka A. Grūtups, ignorējot jelkādu - gan profesionālo, gan cilvēcisko - ētiku, simpatizē psihiski slimajam slepkavam un savā darbā to padara par varoni ar dažām psihes un seksuālās prakses īpatnībām (sk. http://satori.lv/raksts/3474/Valdis_Felsbergs/Maniaks_Vai_tomer_tikai_zaglis%3F). Tad jau arī Tomasu Harisu vajag apsūdzēt pilnīgā empātijas trūkumā, aprakstot daktera, estēta un cilvēka gaļas cienītāja Hanibala Lektera daudzo upuru mocības. O, nē, jūs šņāksit - kanibāls Lekters taču ir literārs tēls (lai gan tam arī ir konkrēts prototips ASV juridiskajā praksē un līdz ar to daudzu cilvēku reālajā dzīvē), bet Rogaļovs un viņa upuri - tie ir/bija dzīvi cilvēki, kurus mēs atceramies un pazīstam.
Laika sāpes
Manuprāt, grāmata Maniaks ar dažām tās literārajām «blusām» (piemēram, lieks ir zaļumballes apraksts no paša autora jaunības, jo tas skar pavisam citu, daudz komplicētāku tēmu - par vēsturiskās un subjektīvās atmiņas greizo sabīdi, jo īpaši tik kutelīgā jautājumā kā krievu un latviešu attiecības pēcokupācijas laikos) vēsta pavisam par ko citu.
Lai arī formāli tās centrā ir konkrēts «monstrs» (A. Grūtups) Rogaļovs un viņa zvērību bezkaislīgs apraksts (I daļa), padomju izmeklēšanas absurdums, vienlaikus, lai arī kroplīga, taču beigu galā prokuratūras panākumu gūšana (II daļa ar šokējošo nepatiesi apsūdzēto Dreimaņa un Krieva lietu) un dokumentētā Rogaļova atzīšanās ar sauso tiesas sēdes epizodi (III daļa Atmaksa), viss romāna vēstījums centrējas ap citu galveno varoni - laiku. Padomju laiku. To A. Grūtups rāda kā visnotaļ defektīvu sistēmu, un tieši tās pamatos ir iebūvēta dubultā morāle un pilnīgs ētisko kritēriju trūkums. Pēc A. Grūtupa, izriet, ka padomju Latvija ne ar ko neatšķīrās no zonas. No lēģera ar tās kroplajām cilvēciskajām un sociālajām saiknēm, kurās «dzīves balli» izrīkoja oberi, operi, kriminālisti un verdziskais lumpenproletariāts, kam augstākā laime bija nokļūt «PSRS rietumu» - Jūrmalas - sanatorijās vai Rīgas «prestižajos» krogos Kaukāzs, Ščecina, Ruse, Rīga, Jūras pērle… Un nodzert tur savus sūrgrūti nopelnītos dažus rubļus, veselo saprātu, ja paveicas - dabūt štuceri uz nakti un nedabūt triperi.
Aina, kas paveras Maniakā par padomju laikiem, savā bezcerīgajā cinismā ir spilgtākā, kādu Latvijā, starp citu, nav vēl aprakstījis neviens no nopietnajiem prozistiem, ja nu vienīgi dažreiz skiču formātā tālaika brutālo šarmu padevies aiz astes pieķert Visvaldim Lāmam, Miervaldim Birzem un Regīnai Ezerai. Ir būtiska starpība, vai tu ar šo laiku koķetē kā ar eupatnu retro rotaļlietu un veiksmīgākā gadījumā - sentimentālas smeldzes atmiņu arhīvu (kā to dara rakstnieki līdz piecdesmit) vai transformē līdz līdzības/metaforas līmenim, kā tas reizēm sanāk Mārai Zālītei, Zigmundam Skujiņam vai Albertam Belam. Bet tikai Andrejam Dripem (sen, sen) un A. Grūtupam (tagad) izdevies paņemt šo pretīgo režīmu, mīļi, tak ne visai precīzi dēvētu par brežņevlaiku, bez koķetērijas un visādiem sentimentiem tā riktīgi aiz pautiem. Tā, lai sāp ne tikai pašam laikmetam, bet arī lasītājam.
Dostojevska prieks
Blakus derdzīgās tolaiku korumpētās, regulārās alkohola uzlijās slīkstošās milicijas un maķenīt tīrākās tiesu sistēmas aprakstiem Maniaks liek aizdomāties par vēl trakāku tēmu. Piemēram - kur ir garantijas, ka šī padomju laikos iedibinātā «atzīšanās izsišanas» sistēma neturpinās arī tagad, Latvijas policijā? Ja jau Abū Greibā netiek galā ar cietumniekiem, tos pazemo un spīdzina, vai tad Latvija ir sliktāka par ASV?
Un otra lieta. Šī grāmata, kas, protams, nav E. Virzas, J. Ezeriņa vai R. Blaumaņa daiļrakstu līmeņa literārs šedevrs (lai arī ātri pierodi pie rakstnieka A. Grūtupa strupā, ironiskā, it kā aprautā, tomēr precīzā izklāsta stila un īsajiem teikumiem, redaktora roka šur tur būtu nākusi par labu, kaut vai izravējot atkārtošanos), stipri iesit pa pauri ar zemdegās uzdoto mēmo jautājumu - vai nav tā, ka morāli satrunējušās sabiedrībās upuri bieži vien kā magnēti pievelk savus mocītājus? Un šis jau ir pasaules lielās literatūras pamatmotīvs - kurā brīdī upuris top par soģi un otrādi - soģis par upuri?
F. Dostojevskis ar šo tēmu netika galā visu mūžu. Rogaļovs, šaubu nav, Dostojevskim būtu paticis. Kā literārs personāžs. Tāpēc, pirms apelējam pie literārā darba autora A. Grūtupa morāles un ētikas, der uzdot pašam sev jautājumu - bet kāpēc es šo «atbaidošo» grāmatu izlasīju aizgūtnēm, vienā rāvienā? Varbūt, ka psihes kaišu un slimību cēlonis nav A. Grūtupa tekstā, bet lasītāju galvā?