Negribēja būt zvejnieks
«Pēc pamatskolas gribēju mācīties jūrskolā, kas gatavoja stūrmaņus tirdzniecības flotei, bet tur eksāmeni bija jāliek krievu valodā. Kā lai matemātikā pierāda teorēmu, ja krieviski māk labi ja saskaitīt un atņemt? Pat nemēģināju stāties, tāpat bija skaidrs, ka tukšs numurs,» stāsta Aivars Krišjānis. Par citu profesiju gan domas nebija - Aivars pārliecinoši gribējis doties tēva pēdās. «Tēvs jaunībā bija gājis jūrā - bildītes no tālām zemēm bija saglabājis, tas, ko stāstīja, izklausījās ļoti vilinoši. Bet viņam visu to jūrnieku būšanu izbojāja Pirmais pasaules karš - iesauca armijā, pēc tam gūsts. Veselība bija sabeigta. Vēlāk viņš bija jaunsaimnieks, bet jūru nekad neaizmirsa, kad atbrauca uz Rīgu, vienmēr nāca uz daugavmalu paskatīties uz kuģiem,» atceras Aivars Krišjānis. Viņš aizgājis uz 9. jūrniecības arodskolu, kas gatavoja tuvbraucējus stūrmaņus, trešās šķiras mehāniķus un radistus. «Bet tos gatavoja zvejas flotei, līdz ar to biju apzīmogots strādāt zvejas flotē. Tikai... Tāpat kā tēvs nekad negribēja būt par zemnieku, es negribēju būt par zvejnieku,» atzīst Krišjāņa kungs. Pēc arodskolas viņš aizsūtīts strādāt uz ekspedīcijas zvejas flotes bāzi un 1959. gadā sācis strādāt par matrozi. Ar laiku uzkalpojies līdz vecākajam stūrmanim - braucis uz vidējiem zvejas traleriem. Izkuģota Ziemeļjūra, Atlantijas okeāns līdz pat Ledus okeānam. Bijis arī pie Amerikas krastiem. No mērķa kādreiz strādāt tirdzniecības flotē gan viņš nav atteicies.
60. gadu beigās Aivars sācis mācīties Liepājas jūrskolas neklātienes nodaļā, saņēmis tālbraucēja stūrmaņa diplomu un sācis strādāt zvejnieku kolhozā Uzvara. «Pazvejoju pāris gadu siļķes Atlantijas okeānā, un man radās iespēja strādāt uz zivju apstrādes kuģa - astoņus gadus nostrādāju par kapteini direktoru, kamēr kuģi norakstīja lūžņos,» atceras kapteinis. «Kad pēc atmodas viss sāka jukt, ar steigu metos uz tirdzniecības floti. Pirms tam jau četras reizes biju mēģinājis - diplomu kaudzīte kļuva arvien lielāka, bet mani nepieņēma. Tur latvieši varēja tikt tikai ar pazīšanos. Es pat nepretendēju uz augstāko amatu, biju gatavs sākt kā jaunākais stūrmanis - nē, un viss. Tikai 1992. gadā beidzot tas izdevās - tirdzniecības flotē sāku braukt kā vecākais stūrmanis, pēc tam kā kapteinis uz kuģa Rēzekne.»
Laimējies ar sievu
Jūrnieka profesija ir no tām, ar kuru ne katra sieviete spēj samierināties. Aivars Krišjānis ar savu dzīvesbiedri ir kopā jau 40 gadu. «Ar sievu esam no viena pagasta, vienā skolā gājuši, vienā smilšu kastē spēlējušies. Oficiāli gan apprecējāmies tikai 90. gadu sākumā. Sieva skaitījās tautas ienaidnieka meita - viņas tēvs bija izsūtīts. Ja laulību būtu oficiāli noformējuši, kad sākām dzīvot kopā, ar manu jūrnieka karjeru būtu cauri. Man jāpateicas sievai, ka viņa mani vienmēr ir sapratusi. Nekad nav pārmetusi, ka mēnešiem esmu pazudis jūrā, nekad neesmu nostādīts izvēles priekšā. Man laimējies,» lepns ir Krišjāņa kungs.
Bet, sasniedzot pensijas vecumu, nav vilinājusi mierīga dzīve krastā? «Sieva arī teica: «Četrdesmit gadu esi nobraucis jūrā, bērni izaudzināti, vai nav laiks mest mieru?» Šinī gadsimtā ņemos pa ostu. Jau ceturto gadu vasarās vadāju pasažierus ar kuģīti - kā smejos, piepelnos pie pensijas. Jā, gadi ir pietiekami, bet nejūtos tik vecs un nevarīgs, lai sēdētu mājās pie televizora. Visu mūžu esmu kustējies - ja ne jūrā, tad pa sauszemi - mums ar sievu hobijs ir ceļošana. Jau padomju laikā izbraukājām visu Padomju Savienību. Man bija motocikls - biju tāds dulls motobraucējs, vēlāk ceļojām ar mašīnu,» stāsta kapteinis. Ceļošana joprojām ir abu lielākā kaislība. Aivaram patīk arī fotografēt - pirmo fotoaparātu nopircis jau pēc pirmā reisa. «Fotogrāfiju ir kaudzēm - savulaik man pat fotolaboratorija jūrā bija līdzi. Vētrā bildēts, mierīgā laikā, kādi lomi bijuši - izvilktās haizivis, delfīni,» stāsta Aivars. Viņam ir pāri simtam liela gliemežvāku kolekcija. «Viens stūris mājās pilns ar jūras trofejām - ir jūras zvaigzne, jūras ezis. Kolekcijā ir daži navigācijas instrumenti - kompass, pelengators, sekstants,» hobijus atklāj Aivars Krišjānis.
Pats dzīvi veido
Vai kapteinis tic zvaigznēm un likteņa nolemtībai? «Var ticēt, var neticēt - es ne sevišķi. Man šķiet - cilvēks pats savu dzīvi veido. Māņticīgs arī neesmu. Es pats esmu dzimis 13. datumā, mans brālis dzimis 13. datumā, arī viens no dēliem,» smaida Aivars. Viņš uz dzīvi raugās bez nīgruma un neizprot vaimanātājus. «Kādreiz uz kuģa man bija pārrunas. Viens staigā pa kuģi visu laiku neapmierināts, vaimanā - tik maz maksā! Tad lai iet uz tāda kuģa, kur maksā vairāk! Šis atbild, ka nezinot valodas. Bet kurš tad ir vainīgs? Kad vaimanātājam saku, ka pieprasīšu maiņu, tad gan protestē: «Nē, nē, maiņu nevajag. Bet citur maksā tādu algu kā virsniekiem...» Bet kas vainīgs, ka neesi virsnieks, ka esi tikai matrozis? Kad pats pārgāju uz tirdzniecības floti, man bija pāri 50 gadiem - apzinājos, ka nevaru pretendēt uz lepnām ārzemju kompānijām, apzinājos savas iespējas, un ar to bija jāsamierinās. Tās vaimanas esmu daudz dzirdējis - slikti tā, slikti šitā. Bet dzīvē ir jācenšas savu iespēju robežās. Jāapzinās, ko vari, ko nevari,» uzskata Aivars Krišjānis. Viņš pats atzīst, ka ar pensiju izdzīvot varētu, tomēr strādā, lai dzīve būtu interesantāka. «Visu mūžu esmu bijis cilvēkos, darījis, kustējies. Arī te, uz kuģīša, satieku interesantus cilvēkus. Kā pats smejos - kamēr pār falšbortu varēšu pārrāpties, tikmēr uz kuģa kāpšu!»