Jauni dzejas krājumi vēl iznāk, jo tie sniedz cilvēkam svarīgu, unikālu pieredzi. Jācer, arī turpinās iznākt. Tomēr nevar noliegt, ka šāds skatījums uz dzeju piemīt teju tikai tās mīļotājiem vai kvēlākajiem individuālisma nīdējiem. Pa vidu ir ļaudis, kas nevēlas patriekt dzejniekus no valsts, bet kas tos skata savādā gaismā.
Dzejnieku mēdz maldīgi iztēloties kā nevīžu, kas aizraujas ar jokainu hobiju - ja hobiju, tad, protams, kaut ko nesvarīgu uz dzīves lielo jautājumu fona - rindās sadalītos vārdos runāt par... Bieži jāatgādina - par to, ko nozīmē būt cilvēkam. Varbūt runāt paradoksāli un sarežģīti, taču nereti tikai tā var izklāstīt tēmu. Kas šobrīd ir svarīgākie jautājumi, pēc vairākuma domām? Nauda un drošība. Eiropas varenie tiekas drudžainos samitos, kur vienu pēc otra piedāvā pagaidu risinājumus. Krievijas politiķi slīgst nostaļģijā par zaudēto impēriju, bet šeit daži aktīvisti cenšas palielināt krievu valodas lomu, šķeldami mūsu sabiedrību ar viltus problēmām. Referendums izmaksā miljonu, bet tā rezultāts ir jau zināms. Muļķīgi. Amerikas Savienoto Valstu prezidents uzrauga pasauli, tai pašā laikā atsevišķu savu pilsētu ielās sūtot karavīrus un parakstot likumu, kas, kā atzīst tiesību eksperti, ļauj bez tiesas lēmuma ieslodzīt, spīdzināt un nogalināt viņa valsts pilsoņus. To visu lasām ziņās. Bet pamatproblēma ir domas un individuālisma noriets, par kura vienu no simptomiem var uzskatīt nemitīgu dzejas un dzejnieka bīdīšanu malā. Kā zināms, tad diktatūras allaž ierobežo izteiksmes brīvību, arī dzeju, lai gan daudzi tic, ka to tāpat nevienam nevajag. Bet varas un ekonomisko procesu centralizācija, kas norisinās Rietumu pasaulē, ir riskants ceļš - tas var novest pie režīma, kurā apspiedīs kā elektriķi, tā dzejnieku. Par to brīdina, piemēram, poļu sociologs Zigmunts Baumans.
Dzejnieks nav nedz pāri, nedz zem citiem. Viņa darbs ir tikpat svarīgs kā ugunsdzēsēja vai medmāsas darbs. Šī apziņa ir vienīgā vienotība, kas var radīt pozitīvas pārmaiņas. Nevis atsevišķi protesti. Dzejnieks strādā ar valodu un tātad arī nemitīgi skaidro jautājumus, kas nenodarbina tikai aizmigušus prātus. Viņš redzamā veidā neveicina ekonomiku, tieši tādēļ par viņu neieminas kultūras ministre, kas daudziem viņas darbības subjektiem par sarūgtinājumu pakļauj mākslu ekonomiskajam kritērijam. Dzejnieka darba ierobežošana liecinātu par pamatīgām briesmām. Dzejnieks nenosoda tos, kas to nesaprot, viņš jūt tiem līdzi un stāv blakus.