Savu jūras kara floti uz Sīrijas konflikta reģionu ir nosūtījusi gan ASV, gan Krievija, arī apkārtējā reģiona valstis ir sagatavojušās kuru katru brīdi izšaut.
Iepriekšējā nedēļa pagāja cītīgos ASV prezidenta mēģinājumos panākt Kongresa piekrišanu viņa virzītajai Sīrijas rezolūcijai. Obamas pūles vainagojās ar daļējiem panākumiem, viņam izdevās iegūt vairāku nozīmīgu kongresmeņu atbalstu, taču galējais balsojums vēl nav noticis. Pati rezolūcija jau ir piedzīvojusi atsevišķas izmaiņas. Tā, piemēram, militārās intervences laiks ticis ierobežots līdz 60 dienām, ar iespēju to vienreizēji pagarināt, tiek garantēts arī tas, ka militārajās darbībās netiks iesaistīti amerikāņu sauszemes spēki. Šādi apmierinājumu ir ieguvuši skaļākie amerikāņu tautas iebildumi. Tagad militārajai intervencei ir redzamas beigas, un tajā neies bojā amerikāņu karavīri.
Taču, neraugoties uz pozitīvajām izmaiņām, rezolūcijā joprojām ir saglabājies švammīgais formulējums par militārā trieciena mērķiem, kurš pieļauj iespēju dot triecienu objektiem arī ārpus Sīrijas valsts robežām. Uz izplūdušo formulējumu pagājušās nedēļas sākumā norādīja Hārvarda Universitātes tiesību zinātņu profesors Džeks Goldsmits, piebilstot, ka rezolūcija pēc būtības pieļauj arī militāru vēršanos pret mērķiem Irānā un Libānā, ja tam tiek atrasts formāls iemesls.
Jo interesantāk tas izskatās jaunākās ASV slepeno dienestu pārtvertās informācijas kontekstā. Dienesti pārtvēruši Irānas Revolucionāro gvardu vienības komandiera rīkojumu Irākas šiītiem. Tajā pavēlēts uzbrukt ASV vēstniecībai Bagdādē un citām Amerikas interesēm, ja Savienotās Valstis sāk uzbrukumu Sīrijai. ASV amatpersonas satrauc arī Libānas šiītu kustības Hezbollah iespējamais uzbrukums Savienoto Valstu vēstniecībai Beirūtā. Šīs divas vēstniecības noteikti ir paaugstināta riska objekti, taču irāņu komandiera rīkojums kaitēt amerikāņu interesēm varētu pat būt tas formālais iemesls, par kuru runāja Goldsmits. Vai šāda notikumu attīstība ir tikai sakritība, to rādīs laiks.
Droši var apgalvot tikai to, ka Irānai gaidāmajos notikumos būs svarīga loma, gan kā Asada režīma atbalstītājai, gan kā pēdējam nopietnajam bastionam rietumu ietekmei Tuvajos Austrumos. Tāda, kāda tā ir šobrīd, Irāna ilgi vairs nevarēs pastāvēt. Pirmkārt, tā ir liela, resursiem bagāta, ambicioza un militāri spēcīga valsts, kura jau kādu laiku atrodas nopietnā izolācijā. Otrkārt, Irānas nepakļāvība un tās atomprogramma ir bijis pietiekams iemesls, lai par vienīgo nosacījumu, kā Irāna var atgriezties starptautiskajā apritē, būtu noteikta režīma maiņa. Tas izriet no 2011. gadā izstrādātā Iran-Threat-Reduction-Act, kurš pieļauj normalizēt Irānas un ASV attiecības tikai tādā gadījumā, ja Savienoto Valstu prezidents Kongresa priekšā paziņo, ka «Irāna vairs neapdraud ne ASV, ne Izraēlu un ir apņēmusies sekot demokrātijas un tiesiskuma principiem».
Izskatās, ka abu pušu ambīcijas pat teorētiski vairs nav iespējams atrisināt diplomātiskā ceļā, tāpēc gaidāms, ka militārā intervence Sīrijā varētu atbrīvot daudz uzkrātās enerģijas.