Tims Bērtons gluži nesen savām radošajām uzvarām ir pievienojis _Alises Brīnumzemē_ komerciālo triumfu un droši tiek uzskatīts par vienu no amerikāņu komerciāli veiksmīgākajiem kinorežisoriem. Taču ar to nebūs pateikts viss - Bērtons līdzās komerciālajam talantam ir un paliek viens no oriģinālākajiem mūsdienu kino autoriem, kura rokraksts neizšķīst pat lielbudžeta filmās. Tālab šā daudzu dievinātā režijas talanta uzstāšanās žūrijas priekšsēža «amatā» ir kā nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu - Bērtonam reklāma nav vajadzīga, viņa aktivitātēm kāri seko, turklāt Kannu festivāla konkursa filmām papildu publicitāte arī Tima Bērtona personā noderēs.
Septiņi vīrieši, to skaitā amerikāņu aktieris Beničio del Toro un divas dāmas - aktrise Keita Bekinseila un Džovanna Mecodžorno - ir tā internacionālā komanda, kas līdz 24. maijam izvērtēs 18 Kannu kinofestivāla oficiālās konkursa filmas. Diemžēl Tims Bērtons neredzēs Jurģa Krāsona animācijas īsfilmu Norīt krupi, kas pārstāv Latviju oficiālajā izlasē un startē īsfilmu konkursā. Tā viena vienīgā iemesla dēļ, ka īsfilmu konkursa programmu vērtē cita žūrija, ko vada ne mazāk pazīstams režisors, Kanādas armēnis Atoms Egojans. Žēl tālab, ka Norīt krupi koncentrētais melnais un pat nežēlīgais humors nebūtu svešs Tima Bērtona pasaules izjūtai. Taču līdz latviešu filmas konkursa skatei vēl jāgaida vairāk par nedēļu - īsfilmas startē Kannu festivāla pēdējās dienās.
Tiesāt vai būt tiesātam?
Pagaidām festivāls ir tik tikko iesilis - žurnālisti apsildījuši degunu divās preses konferencēs: festivāla atklāšanas filmas Robins Huds konferencē ar Raselu Krovu un Keitu Blānšetu un žūrijas preses konferencē, kas, faktiski, ir vienīgā iespēja presei satikt žūriju - festivāla laikā nekāda īpaša čalošana ar medijiem un viedokļu skenēšana netiek pieļautas.
Vai Tima Bērtona vadītā žūrija darbus vērtēs pēc īpašiem principiem? Meklēs, uzsvērs kādus īpašus aspektus - mākslinieciskos, sociālos, politiskos? Tims Bērtons ir kategorisks: «Filmas ir jāskatās ar atvērtām acīm - bez aizspriedumiem, bez uzstādījumiem, ar mērķi ieraudzīt, saskatīt ko konkrētu. Tā patiesi ir unikāla iespēja - šeit, Kannu žūrijā, satikties ar tik interesantiem darbiem no dažādām vidēm un ļauties filmu skatīšanās piedzīvojumam,» tā Tims Bērtons. Kas, viņaprāt, ir vieglāk: tiesāt vai būt tiesātam?
Tima Bērtona kontā ir gan Kannu festivāla konkursanta pieredze - pirms daudziem gadiem, gan bez īpašiem panākumiem, te tika izrādīta viņa izcilā filma Eds Vuds; viņš jau reizi ir bijis arī Kannu festivāla žūrijā «ierindas locekļa» statusā. «Mani šausmina vārdi «tiesāt», «būt tiesātam». Esmu gatavs ļauties emocijām, pārdzīvojumiem, pieredzei - tām izjūtām, kuru dēļ mēs skatāmies filmas. Tas taču arī ir kino unikalitātes pamatā - spēja radīt un likt izjust emocijas. Turklāt arī Kannu žūrijas komisiju - šos tiesnešus - mēdz tiesāt. Žūrijas lēmumi pēc festivāla beigām tiek analizēti, apspriesti...» tā Tims Bērtons. Kā viņš, būdams Holivudā strādājošs režisors, attiecas pret faktu, ka šā gada konkursa programma lielā mērā ir izvairījusies no amerikāņu filmu dominantes? «Es tikai priecājos, konkursā ir pazīstamu režisoru un nezināmu režisoru filmas, es uzzināšu daudz ko jaunu,» sacīja Bērtons. Turklāt viņš kategoriski nepiekrīt uzstādījumam, ka 3D filmas un komerciālā Holivuda apdraud to kinematogrāfijas daļu, kam nav pieejami milzu budžeti. «Ziniet, es karjeru sāku kā animators Disneja studijā un atceros to laiku, kad parādījās datori un datoranimācija - tolaik visi uztraucās, ka ar roku zīmētā animācija izzudīs pavisam un neatgriezeniski. Nekas tamlīdzīgs nav noticis. Arī 3D filmas neiznīdēs tradicionālās filmas, mazbudžeta filmas - telpas pietiks visiem,» ir pārliecināts Bērtons. Režisors gan pret Holivudas patlaban tik histēriski lietoto «trešo dimensiju» labprātāk būtu gatavs izturēties kā pret papildu ieroci - vēl vienu darbarīku, kas līdzīgs skaņai, attēlam, krāsai, un viņš kategoriski nevēlas akcentēt šīs tehnoloģijas komerciālo aspektu. No Tima Bērtona mutes - kinobiznesa dieviņu ausīs...
Vēsture no pirksta
Taču arī festivāla atklāšanas filma - Ridlija Skota veidotais Robins Huds savā veidā apliecina tēzi, ka ne visa par Holivudas naudu tapusī produkcija ir vienā kaudzē metama. Par Robina Huda kvalitātēm katrs var pārliecināties pats - filma kopš trešdienas ir Rīgas kinoteātru repertuārā. Kannās filmu «tautās izveda» tās galvenās lomas tēlotājs un arī viens no producentiem Rasels Krovs un Keita Blānšeta. (Ridlijs Skots atpūšas pēc ceļgala operācijas un filmas pasaules pirmizrādē piedalīties nevarēja.) Ridliju Skotu un Raselu Krovu saista vairākas filmas, arī 2000. gadā oskarotais Gladiators. Trauslas atskaņas no Gladiatora - vismaz vēlmē ienest fikcijā/izdomātā stāstā reālās vēstures skarbumu un asins garšu - ir manāmas arī Robinā Hudā, filmā, kuras ideja pieder Raselam Krovam. Nav pamatotas aizdomas, ka Krovs meties dēkās ar vēsturi, nezinot garo Robina Huda kinovēsturi. «Es bērnībā esmu redzējis teju visas filmas par Robinu Hudu - ar Erolu Flinnu, ar Duglasu Fērbenksu un daudziem citiem, taču neviena no šīm filmām man nekad tā arī nav devusi atbildi uz jautājumu, kas tad bija šis Robins Huds, kāda ir bijusi viņa personīgā, cilvēcīgā motivācija,» sacīja Rasels Krovs. Viņa un Ridlija Skota versijā ir gan Robina Huda vēsturiskā, gan cilvēciskā motivācija. Tas ir stāsts par karaļa Ričarda Lauvassirds bruņinieku, kurš atgriežas no krusta kariem XXII gs. sākuma Anglijā, lai nonāktu pretrunu plosītā un nomocītā Anglijā. Krova un Skota Robinu Hudu būtu dēvēt par leģendas «prīkvelu» - tātad stāstu par to, kas noticis pirms tam, kad radās leģenda par Robinu Hudu. Un to mierīgu prātu var nodēvēt par «ģimenes filmu», izmantot iespaida radīšanai par Lielbritānijas vēsturi, lai gan «mēs teju visu šo stāstu, izņemot vēsturisko situāciju, izzīdām no pirksta,» tā Rasels Krovs.