Ieskatos - patiesi! Mežs vietumis tāds kā padilis, kā sekls. Skaidra lieta - reiz tur bijis ceļš. Un aleja uz kādreiz slaveno Pullēnu pusmuižu, tas arī reiz bijis lielceļš uz Inčukalnu!
Es sāku ieskatīties. Nezinu, kā ar tiem manuskriptiem, saka, tie nedegot, bet ceļi patiešām neaizaug. Labi - aizaug, bet tīklojums paliek. Var nojaust. Pēc nodiluma, pēc skrajuma, pēc alejām. Senāk taču alejas stādīja, lai braucējam un zirgam ēnaināk, lai patīkamāk pārvietoties.
Allažu puse bagāta ar nojaušamām senvietām. Tumšupe - tagad maza astīte, toreiz - milzu upe. Upes ieleja kā plats nospiedums līdzenumā, raugoties uz to, sirds līdzi viļņojas. Bet trīs simtus metru no mūsu mājas kalnā jāuzkāpj - tur septiņi avoti gāžas no kaļķakmens klints un saplūst Dzirnavezeriņā. Kāpēc no klints gāžas? Man saka: ieskaties! Te līdz Rīgai leduslaikmetā jūra bijusi. Ieskatos - patiesi, senās jūras krastu viegli pamanīt.
Kas no toreiz paliek tagad?
Tēvam bija dzimšanas diena. Uzdāvināju bārdas dzenamo aparātu, vecais tāds padilis, neņem vairs. Kopš no darba atbrīvoja, pat bārda lāgā nedzenas.
Atminējāmies, ka 1993.gada rudenī viņam dzimšanas dienā uzdāvāju divas pakas makaronu. Togad viņam vajadzēja pases bildi taisīt, tajā pasē viņš kā no lēģera iznācis izskatās. Viņam nebija darba, es biju ar mazu bērnu.
Skatījāmies uz klāto galdu, domājām, kāda bija atšķirība starp toreiz un tagad. Toreiz visam pāri bija kaut kāda milzīga cerība, prieks par savu valsti, ticība, ka kādu laiku padzīvos uz āboliem un būs labāk. Noteikti būs!
Tagad - it kā bada nav, it kā maize uz galda un gaļa dzimšanas dienā, bet tāds kā kauns, kā vilšanās. Ko izdarījām ar savu valsti? Neviens īsti nesaprot. Neviens atbildību neuzņemas. Tādas kā halucinācijas, vīzijas, mistērijas visiem vienādi rādās. Piemēram, visu acu priekšā taču notika tas ar Parex banku. Kas notika? Neviens nezina. Pilni cietumi ar tādiem, kas vistu kaimiņam nozaguši un četrus gadus sēž, bet tie, kas milzu banku izputinājuši, tiem ne zobu birstītes nepietrūkst. Kā tas var būt?
Kas no toreiz paliek tagad?
Lasu par pasta ceļiem. Kā tie radušies, attīstījušies, kā tos sazīmēt zemes sejā. Starp citu, Pētera I laikos pasta attīstībā daudz darīja Pēteris Šafirovs (1669-1739) - laikabiedru atmiņās «lielisks cilvēks visās nozīmēs». Diplomāts, pirmā starptautisko tiesību likumu krājuma krievu valodā autors, pirmais pasta ģenerāldirektors, kas krievu pastu toreiz padarīja par vienu no labākajiem pasaulē. Bet Pēteris I, atklājis par Šafirova sīkiem pārkāpumiem, izskatīja tos Senātā. Tiesa piesprieda Šafirovam nāves sodu. Kad Šafirovs 1723.gada 15.februārī lika galvu uz bendes bluķa, Pēteris I viņu apžēloja un izsūtīja uz Sibīriju.
Kā vērtēt amatpersonu sodus toreiz un tagad? Secinājums viens - apbrīnojami maigi kļuvuši mūsu sodi. Apbrīnojami nemainīga palikusi noziedzīgā morāle.