1. Piemēram, Līgo nakts kopjamā daļa aizvien vairāk kļūst tiešām kopjama un aprūpējama. Priekšlikums līgošanu iekļaut UNESCO nemateriālo vērtību sarakstā sanācis ar droši vien negribētu pieskaņu: ka pašiem mums šī tradīcija iet ja arī ne gluži uz galu, tad uz leju gan. Urbanizācija, industriālā pieeja lauksaimniecībai, arī informācijas tehnoloģiju ieviestās korekcijas saziņā un daudz kas cits mūsdienu latviešus ir ļoti attālinājis no «arāju tautas», un ļoti nosacīti esam arī «tauta, kas dzied». Tomēr gadu simtos slīpētās saulgriežu arhetipiskās nojausmas, kas līdz mums nonākušas dziesmās un gadskārtu darīšanās, ir unikāls mantojums, un kā mantiniekiem mums ir pienākums un privilēģija to apzināties un kopt.
Savukārt izskaužamas ērmības, kas tipiski iet kopā ar paviršību pret tradīciju, ir bezatbildīga plītēšana, ne mazāk bezatbildīga rīšana un visa veida ālēšanās.
2. Ērmīgs ir arī Latvijas likumdevēju ieradums piesārņot publisko telpu ar nekorektiem likumiem. Pirmsjāņu dienās prezidentam nācies aplam auglīgajam parlamentam atmest atpakaļ pārtaisīšanai veselus trīs likumus - Maksātnespējas, Elektronisko mediju, kā arī Par interešu konflikta novēršanu amatpersonu darbībā. Kopējā diagnoze: neizsvērta pārsteidzība. Žēl, bet pēdējā laikā otrreizējai caurlūkošanai atdoto likumu skaitam ir tendence pieaugt.
3. Tradīcijas cildeno vārdu negribas attiecināt arī uz valsts amatpersonu ieradumu darba laikā nodarboties ar sazin ko. Piemēram, Latvenergo augstākā vadība hroniski nodarbojusies ar shēmošanu. KNAB un tiesas ziņā ir šādas ērmības nīdēt bez žēlastības.
Sagatavojis Didzis Meļķis