Lielākā skepse Obamas nopelnu sakarā, protams, ir saistībā ar karadarbības izvēršanu Afganistānā. Kā gan Miera prēmiju var piešķirt bruņoto spēku virspavēlniekam, kas komandē veselus divus karus, no kuriem viens turklāt aug augumā? Šo faktu nesaderība ļoti skaidri ir uztverta pašā Amerikā, kur gandrīz divas trešdaļas aptaujāto savu prezidentu uzskata par necienīgu saņemt augsto novērtējumu. Prezidenta vecākais padomnieks Deivids Akselrods, komentējot tautas noskaņojumu, ir teicis, ka šī Obamam «nav tā balva, ko viņš pats sev noteikti būtu piešķīris». Gluži par pārpratumu viņš gan arī to neuzskata, jo prezidents «daudz laika pavada, domājot, kā veicināt mierīgākas un drošākas pasaules» rašanos.
Taisnošanās sajūta un zināma intriga, kas gan Obamam pašam būs sakāms, saņemot balvu, ir pavadījusi visas ar to saistītās ziņas un komentārus divu mēnešu garumā, un tā piemita arī Nobela prēmijas Norvēģijas komitejas priekšsēža Torbjorna Jaglanda uzrunai, ceremonijas viesu priekšā pamatojot komitejas izvēli. Proti, ka balva ir piešķirta ne jau personas visu līdzšinējo rīcību kristāla skaidrības dēļ, bet gan tieši par nozīmīgu impulsu starptautiski svarīgu jautājumu risināšanā. Jeb, kā teikts oficiālajā formulējumā, «par ārkārtējiem nopelniem starptautiskās diplomātijas un tautu sadarbības stiprināšanā». Un Obamam visai īsajā līdzšinējās prezidentūras laikā tādi tiešām ir. Tie ir nozīmīgi, pat ja lielā mērā attiecināmi uz subjektīvu, uz sajūtu un attieksmju līmeni, kā to norādīja arī Jaglands: «Ļoti reti viens cilvēks līdzīgi Obamam ir spējis piesaistīt pasaules uzmanību un sniegt tās tautām cerību uz labāku nākotni.»
Un lai nu kas, bet «cerība» ir vārds, kas cauri priekšvēlēšanu cīņām burtiski ieveda Obamu Baltajā namā un vislielākajā mērā tik tiešām ir saistāms ar viņa ambiciozajiem un reizē cilvēciskajiem ārpolitikas centieniem prezidentūras pirmajos mēnešos. Obama bija izteikti atšķirīgs no sava priekšgājēja Džordža Buša, un šo atšķirību tik tiešām iezīmēja arī Nobela komitejas novērtētā ticība dialogam un sadarbībai. Lai atceramies kaut vai Obamas uzstāšanos Kairas universitātē pārsvarā musulmaniskajā auditorijā, kur to piesardzīgi paslavēja pat palestīniešu Hamas ekstrēmistu runasvīrs, atzīdams, ka Obama iezīmē pārmaiņu uz labu. Pieminēšanas vērtas ir islāma svētku ramadāna vakariņas septembra sākumā, kurās Obama piedalījās kopā ar ASV musulmaņu līderiem, emocionāli pārliecinoši vēstot to, ko vārdos pateica Miera prēmijas runā: «Neviens svētais karš nevar būt taisnīgs karš.»
Taisnīgā kara tēma viņa uzrunā parādījās saistībā ar īsu ieskatu bruņoto konfliktu vēsturē kā tādā, un, lai gan šis termins - «taisnīgais karš» - turpināja plīvot Oslo Pilsētas domes zālē, spriežot pēc Obamas retorikas, attiecībā uz pašlaik Afganistānā un citur notiekošo drīzāk būtu lietojams termins «attaisnojams karš». Proti, līdzšinējo un pašreizējo kara neizbēgamību viņš attiecina uz fundamentālu cilvēka dabas un apziņas nepilnību, un arī ar vislabākajiem nodomiem sākts karš nevar būt labs pats par sevi, bet vienīgi attaisnojams vēlamā mērķa - miera - sasniegšanai. Arī šai ziņā var teikt, ka desmitniekā trāpīt mums neizdosies - kā Afganistānā, tā jebkur citur, kur nākotnē arī latviešu karavīriem nāksies piedalīties NATO misijās (un nāksies), jau pati militārā spēka klātbūtne būs zīme, ka labākajā gadījumā noteiktajā mērķī mēs varam trāpīt tikai devītniekā.
Šāgada Miera prēmijas sakarā vērā ņemams ir konteksts, ka Obama ir ceturtais ASV prezidents, kas to saņem. Pirmie XX gadsimta sākumā bija T.Rūzvelts un V.Vilsons, kas atzinību izpelnījās attiecīgi par nopelniem Krievijas-Japānas un 1.pasaules kara izbeigšanā. Ar daudzu un varbūt varētu pat teikt - zīmīgu gadu desmitu pārtraukumu 2002.gadā to ieguva Dž.Kārters, bet ne tik daudz par savas prezidentūras sasniegumiem, cik par viņa nodibinātā Kārtera fonda ieguldījumu cilvēktiesībās, demokrātijā un starptautisko attiecību mierīgā noregulēšanā. Sevišķi pēdējā iemesla sakarā līdz pat nesenam laikam labi ierakstījās arī Obama. Tomēr arī pašreizējā it kā divdomīgā Obamas un Nobela prēmijas situācija iezīmē nevis pretrunu vai kļūdu, bet gan paradoksu, kas ir pilnīgi leģitīma mūsu visu un katra dzīves likumsakarība. To lieliski izteikuši jau senie romieši - «ja gribi mieru, gatavojies karam» (si vis pacem, para bellum) - diez vai tuvākajā laikā kas mainīsies. Tāpat diez vai pat spožākie no mūsu laika vai nākamības runasvīriem to spēs pateikt vēl labāk.
Visbeidzot, es ļoti lielā mērā pievienojos tiem Oslo demonstrantiem, kas bija izstiepuši plakātu «Obama, dabūjis esi, nu atliek vien nopelnīt» (Obama You Won It, Now Earn It.).