Emocionālās mājas
Salīdzinājums ar Oskaru ir vietā tiktāl, ka Eiropas kino balva ir dzimusi no vēlmes attīstīt citādu skatījumu uz filmu mākslu un kinokultūru, nekā to piedāvā ASV. Saskaņā ar leģendu 1988. gadā kādā Kempinski viesnīcas istabiņā vēlā vakarā satikušies tādi mākslinieki kā Izabella Ipēra, Bernardo Bertoluči, Bens Kingslijs, Vims Venderss un Mikis Teodorakis un nolēmuši, ka kaut kas beidzot ir jādara, lai stātos pretī amerikāņu meinstrīma kino plūdiem Eiropā. Tiem pretī ir jāliek Eiropas kino vērtības un daudzveidība, izceļot ne vienmēr vienkāršas saprotamības filmas, bet arī sarežģītus un radikālus darbus. «Eiropas kino atšķiras ar savu daudzveidību un tradīciju veidot filmas, kurām piemīt pašām sava valoda. Mūsu kino definē, kas cilvēks ir, no kurienes cilvēks nāk un kādas jūtas viņā mājo.» No šīs apņēmības - stiprināt Eiropas kino - skatītāju uztverē un arī filmu industrijā ir dzimusi Eiropas Kinoakadēmija, kuras pirmais priekšsēdētājs bija zviedru kinorežisors Ingmars Bergmans. Tagad to nu jau 15 gadu vada vācu kinorežisors Vims Venderss.
Domājot par Eiropu, viņš intervijās vairākos Berlīnes laikrakstos aktualizējis nepieciešamību likt pretī ekonomiskajai domāšanai, kas šodien ir kļuvusi par dominanti, ieņemot kopīgās dzīves telpu, uzkundzējoties tai, citus skatpunktus.
«Eiropa, kurai šodien klājas tik grūti, kura tik ļoti cieš pati no sevis un šobrīd tik krasi tiek reducēta uz saviem ekonomiskajiem pamatiem, - tai tagad vairāk nekā jelkad ir vajadzīgi attēli, kas ir citādi, kas ir optimistiskāki un kas eiropiešiem rāda, kas ir tas patiesi īpašais, kas veido Eiropu. Proti, tā nav tikai monetāra savienība. Un tas ir Eiropas kino uzdevums, kas kļūst aizvien svarīgāks, - piepildīt Eiropas domas emocionāli. Kinoveidotājiem ir jāliek pretī cits svars politikai, kas par Eiropu domā tik neticami neemocionāli un garlaicīgi muļķīgos skaitļos. It kā Eiropa būtu viens vienīgs tirgus! Eiropa ir arī liels emocionāls veidojums, tās ir mājas. Mūsu Eiropas balva patiešām ir mūsu kontinenta tēls. Es domāju, ka politiķiem nāktu par labu laiku pa laikam paskatīties, kā Eiropa sevi attēlo filmās.»
Depresijas straumei pretī
Šogad Eiropas Kinoakadēmijas balsu vairākums piederēja dāņu kino - par gada labāko filmu atzīta Larsa fon Trīra Melanholija. Balva kā gada izcilākajam darbam piešķirta arī filmas operatoram - Manuelam Alberto Klaro un filmas māksliniecei Jetei Lēmanei. Par gada labāko režisori ir atzīta dāņu filmas Labākā pasaulē/Haevnen veidotāja Susanne Bīra.
Tie ir kinodarbi, kas līdzās spēcīgām estētiskajām kvalitātēm pārraida dziļu depresiju, fundamentālu nedrošības un pasaules bojāejas sajūtu. Pilnīgi bez nevienas balvas palika Aki Kaurismeki Havra/Le Havre, brīnumains cilvēciskās solidaritātes iespējamības, savstarpējās palīdzības un dzīves apliecinājums. Lai gan Havra tika nominēta gan kā Gada filma, gan Gada režija, gan Gada aktiera darbs, gan Gada scenārijs.
Vai, pēc kinoveidotāju vairākuma domām, depresija un bojāejas noskaņojums būtu visprecīzākais Eiropas cilvēka pašsajūtas raksturotājs šodienas Eiropas kinematogrāfā?
Vācu režisors Folkers Šlēndorfs, atrodoties uz skatuves balvu pasniegšanas ceremonijā, ļoti vēlējās apšaubīt šo uzstādījumu - pasaules bojāejas sajūta, viņaprāt, vairāk mājojot agrāk materiāli labklājīgajās Rietumeiropas valstīs. Viņš esot guvis pilnīgi citādu pieredzi, nupat strādājot Polijā ar studentiem un sastopoties ar pilnīgi neiedomājamu vitalitāti un kreativitāti, kas viņam nevienu brīdi neliek domāt, ka Eiropa ar šādiem cilvēkiem tiešām ies bojā.
Arī britu režisors Stīvens Frīrss (Karaliene, Bīstamie sakari, Mana brīnišķīgā veļas mazgātava), saņemot balvu par mūža ieguldījumu, uzsvēra, ka ir noskaņots pilnīgi pretējai darbības stratēģijai: «Es tagad veidoju tikai priecīgas filmas, jo nevaru vairāk izturēt to postu, kas ir apkārt.»
Ar pavisam īsu informāciju klajā nāca Vācijas kultūras ministrs Bernds Neimanis, pavēstot, ka pirms dažām dienām Vācijas Bundestāgs ir pieņēmis lēmumu paaugstināt valsts kultūras budžetu par 5,1% - tas notiek jau septīto reizi pēc kārtas. Kultūras budžeta paaugstinājums esot saistīts ar apziņu, ka mākslas un kultūras atbalstīšana nav subsidēšana, bet būtiska investēšana nākotnē - gan Vācijas, gan Eiropas nākotnē. Ar šo pašu apziņu Eiropas Komisija nule kā ir nākusi klajā ar priekšlikumu palielināt izdevumus kultūrai un medijiem tuvākajā desmitgadē (2014-2020) par 37%.
Vārdos ziņas nenodod
Un ko Larss fon Trīrs? Uz Eiropas kinobalvas pasniegšanas ceremoniju viņš nebija ieradies. Kopš Kannu festivāla preses konferences, kurā Trīrs sevi nodēvēja par nacistu un pēc tam tika izslēgts no festivāla, viņš ir apņēmies publiski vairs neizteikties. Septembrī vēl pēdējoreiz fon Trīrs uzaicināja pie sevis mājās vairākus Vācijas ietekmīgāko mediju žurnālistus un mēģināja pateikt, ka šī runāšana esot bijušas provokatīvas blēņas un žēl, ka viņa aktieri, kas turpat līdzās sēdējuši, tā vietā, lai pārakmeņotos, neesot iebilduši viņam un pateikuši visiem, «ka viņš taču neesot nacists». Patlaban Larss fon Trīrs vārdiski vairs ziņas nenodod. Balvu par Melanholiju kā Eiropas gada filmu saņēma viņa sieva un teica, ka Larss fon Trīrs lūdzis nodot, ka viņam neesot nekādas ziņas, ko nodot. Taču viņš lūdzis draudzīgi pamāt ar roku visiem cilvēkiem.