Ledus sakustējies, un izmisīgie demogrāfu un ekonomistu «aū» saucieni, ka latviešu tauta izmirst, sadzirdēti arī varas gaiteņos. Pēc Labklājības ministrijas iniciatīvas jau drīzumā darbu varētu sākt Demogrāfisko lietu padome, kuras priekšsēdētājs būs pats premjers Valdis Dombrovskis. Laba doma, bet nu būs jāmeklē ceļi, kā uz to iedvesmot Latvijas iedzīvotājus.
Padoms premjeram nr. 1 būtu šajā padomē iesaistīt ne tikai demogrāfus, politiķus un ierēdņus, bet aicināt piedalīties arī mammas, tēvus, ģimenes un viņu pārstāvjus, lai nesanāk tā, ka «viņi» kaut ko tur nolēma un «mums» tagad jādzemdē. Pigu jums! Šis ir daudz delikātāks jautājums par šāda vai tāda nodokļa paaugstināšanu, tā kā pierasto varas un tautas konfrontāciju un šķirtību atļauties nedrīkst.
Padoms nr. 2. Jāmeklē nauda! Skaidrs, ka gandrīz jebkura ideja, kā veicināt dzimstības pieaugumu, prasīs arī ieguldījumus - vai tas būtu papildu pabalsts par trešo bērnu, ilgākas māmiņalgas, brīvpusdienas skolās vai kādas nodokļu atlaides, bet bez miljoniem neiztikt. Ja padomes noskaņojums būs vien sanākt un papļāpāt, tad uzreiz jāsaka - nav vērts. Šeit arī premjera atbildība - nepieciešamo naudu ideju realizācijai aizstāvēt tikpat dedzīgi kā starptautisko aizdevēju prasīto konsolidāciju. Ja vajag 50, 70 vai 100 miljonus, tad vajag, un ne soli pa kreisi. Kaut vai līdzīgā stilā - biedējot ar nākotnes bankrotu.
Padoms nr. 3. Kur meklēt naudu? Par labu dzimstības veicināšanai nāksies vien pārdalīt sociālo budžetu. Citur būtiskas naudas vairs nav. Tas nozīmē neizbēgami mazināt vecuma pensijas. Ņemot vērā politiķu pirmsvēlēšanu solījumus pensionārus «neaiztikt» un ZZS kategoriskumu, šāds solis draud pat ar valdības krišanu, taču šo akmeni tomēr būtu jāsāk kustināt, un gluži neiespējamā misija tā vis nav. Kādam kaut ko atņemt, bet kādam kaut ko iedot vietā - šāds gudrs mehānisms Vienotībai palīdzēja konsolidēt šā gada budžetu pērn, un pensionāru jautājumā šī gudrība ar cieņu būtu jāliek lietā. Iespējams, pāris latu, kas varētu tikt bērnu vārdā «konsolidēti» uz pensionāru rēķina, būtu jāiemaina pret kvalitatīvākām vecumdienām, piemēram, bezmaksas Latvijas muzeju apmeklējumiem vai pret brīvbiļešu kvotām teātra izrādēm valsts teātros, iespējams, te lieti noderētu arī Eiropas Sociālā fonda līdzekļi.
Nav šaubu - ja Latvija spētu demogrāfijas jomā izvirzīt skaidrus mērķus, ja ekonomisti uz veco paaudzi neskatītos vien kā uz liekēžiem, bet partijas - vienīgi kā uz savu galveno elektorātu, tad ar pensionāriem visu varētu sarunāt, jo viņiem bieži vien Latvijas nākotne rūp vairāk nekā viņus aizstāvošajiem politiķiem.