Gunta Līdaka
Latvijas Raidorganizāciju apvienības izpilddirektore
Valodas jautājums saistībā ar mūsu nacionālajiem medijiem nemaz nav tik aktuāls, kā to priekšvēlēšanu gaisotnē sakāpina. Satraucošāki ir ierobežojumi konkrētu programmu veidošanai.
Valstī jābūt zināmām konsekvencēm un valodas un nacionālās produkcijas politikai, bet tas ir jāskata kompleksi, nevis tikai jāattiecina uz diviem raidkanāliem. Ja tā nenotiek, tad tā ir mākslīga tirgus regulēšana par labu tam vai citam, kas būtībā neko nedod. 65% valsts valodas normu nacionālie kanāli jau izpilda - ar to problēmu nebūtu. Citādi ir ar noteikto 51% Eiropas audiovizuālo darbu apjomu, kas jāieliek noteiktā laikā - vislabākajā ētera laikā jeb prime time. Tas ir apgrūtinājums programmas veidotājiem attiecībā pret auditoriju, kas viņu programmas skatās.
Alkohola reklāmas problēma nav jauna. Arī tas ir saistīts ar galveno problēmu: šobrīd Latvijas mediju tirgus ir ļoti liberāls. Nacionālās radio un televīzijas padomes realizētā politika par kanālu ienākšanu Latvijā ir liberāla. Ja pieturamies pie tās, iecerētie ierobežojumi ir nekorekti. Ja gribam tirgu regulēt - vai tas būtu valodas jautājumā vai par alkohola reklāmu, vai vēl ko -, tas jādara citādi un kompleksi, nevis jāattiecina tikai uz diviem nabaga Latvijas nacionālajiem komerckanāliem, kas mums vēl palikuši, un jāuzskata, ka esam izpildījuši misiju pret nāciju.
Patīkami dzirdēt par Prezidenta kancelejas Konstitucionālo tiesību komisijas sākto diskusiju gan par nacionālo kanālu statusu, gan nepieciešamību Latvijā kaut ko arī veidot pašiem un uzrunāt tautu.
Lielākā problēma ir tajā, ka politiķi neredz plašsaziņas līdzekļu tirgu kopumā, sevišķi tagad līdz ar digitālās televīzijas ieviešanu, kad Latvijā var parādīties gandrīz jebkurš pasaules kanāls. Programmu un ideoloģiju Latvijā šobrīd vairs neveido viens vai divi kanāli, bet pakešu kopums, kas tiek piedāvāts klientam. Jebkurš no kanāliem par 3000 mārciņām var reģistrēties Lielbritānijā, ievērot ES direktīvas un neuztraukties ne par ko, kas šeit, Latvijā, tiek lemts.
Sergejs Kruks
RSU asociētais profesors
Noteiktie valodas lietojuma ierobežojumi plašsaziņā ir nepārdomāti. Tas ir jautājums par sabiedrības informēšanu. No vienas puses, sūdzamies, ka krievu publika dzīvo Krievijas mediju informācijas telpā, bet, no otras puses, taisāmies ierobežot ziņu sniegšanu krievu valodā. Tie ir populistiski gājieni bez kāda zinātniska apstiprinājuma.
Kritizējama ir arī dažādu izteikto piezīmju nekonkrētība. Mums nākas minēt, ko viņi ar to likumu grib panākt, ko viņi tur prātā, kad runā par reģionālajiem medijiem. Kādi - reģionālie? Ja domā Daugavpili, tad lai tā arī konkrēti pasaka. Likumprojekts ir tapis piecus gadus, un kritika šai laikā bijusi pietiekama un savlaicīga, lai to visu varētu izsvērt, tomēr tā nenotika. Tagad likums steigšus tiek pieņemts, jo ir to jāharmonizē ar ES. Bet tāpēc jau nevajag visu sabojāt. Varēja taču atrunāt un paskaidrot, ka vēl ne viss ir skaidrs un ir problēma, piemēram, ar valodas lietošanu.
Jau pirms pieciem gadiem es izteicu kritiku, un arī tagad neviens nav paskaidrojis, kā viņi domā panākt 40% oriģinālo Latvijas raidījumu translāciju prime time laikā. Ja nav neatkarīgo producentu atbalsta sistēmas, tad šādus raidījumus dabūt ēterā nav iespējams. Patlaban tas izskatās pēc populisma: gribam vairāk raidījumu latviski, tomēr neviens nerūpējas, lai kāds šos raidījumus saražotu.
Vineta Poriņa
sociolingviste
Diemžēl neesmu lasījusi šo likumu, lai varētu spriest par konkrētajiem skaitļiem un niansēm, bet skaidrs, ka tam būtu jāatbilst ES likumdošanas praksei. ES valstu likumos ir ļoti konkrēti noteikts, kādam jābūt valsts valodas īpatsvaram elektroniskajos medijos. No izlasītā medijos par likumprojektu šķiet, ka arī šā likumprojekta pēdējais variants tomēr neatbilst ES praksei. Topošais likums drīzāk vēlreiz apstiprina, ka mēs diemžēl arī pēc divdesmit neatkarības gadiem joprojām esam pārejas sabiedrība un šis ir pārejas laika likums.
Ja runājam par Latvijas konkrēto problēmsituāciju, tad jāņem vērā arī, ka krievu valoda nav starp ES oficiālajām valodām un uz krievu valodu elektroniskajā plašsaziņā būtu jāattiecina ārpus ES valodas lietojums. Nevajadzētu pārspīlēt ar mazākumtautību prasībām likumos, jo prakse Eiropā ir cita, piemēram, ar turku valodu Vācijā vai somu valodu Zviedrijā.