Parīzes Šarla de Golla lidostā nopirku kartogrāfijas vēsturei veltītu jaunu eseju krājumu On The Map. Kā viegli iedomāties, senās kartes spēj uzjautrināt ar kļūdainiem priekšstatiem par attālāku zemes nostūru siluetiem, iemītniekiem utt. Ja par kādu teritoriju ziņu nebija, varēja droši ierakstīt: «Tur dzīvo drakoni.» Bet ko gan var gribēt no XV vai XVII gadsimtā dzīvojošajiem... Lai gan patiesībā nekas nav mainījies arī XXI gadsimtā.
Taksists ceļā uz pilsētu pirmās desmit minūtes velta, lai izklāstītu savu skatījumu uz Sīrijā notiekošo un agresīvo imperiālistisko ārpolitiku vispār. Seko tradicionālā apjautāšanās par zemi, no kurienes dārgais tūrists ieradies. Jā, Latviju zinot. Un kādu alfabētu jūs tur lietojat? Kirilicu? Turku restorānā Operas rajonā saimniece palepojas ar savu «rietumnieciskumu» (esot strādājusi dažādās Eiropas valstīs, teicami runā angliski), pēc tam apsveic ciemiņu ar viņa valsts drīzo iestāšanos Eiropas Savienībā. Jo, izrādās, kundzes skatījumā Latvija ir kaut kur kaimiņos Horvātijai. Te jāpiemin, ka šādi pārpratumi nav saistīti tikai ar Latvijas nelielajiem izmēriem un ietekmi, - citā kafejnīcā pie blakus galdiņa sēdošie serbi ilgstoši cenšas pārliecināt kaimiņus, ka viņi ir nevis no Dienvidslāvijas, bet Serbijas (šķiet, pilnībā tā arī nepārliecināja).
Var sevi mierināt ar domu, ka par Eiropas Savienības jautājumiem lemjošā politiskā elite, biznesa pārstāvji (tie, kuru priekšstati spēj reāli ietekmēt dzīvi Latvijā) ir labāk informēti par ģeogrāfiju. Arī mēs paši savās ikdienas gaitās un rūpēs sevišķi neiedziļināmies, piemēram, atšķirībās starp Francijas reģioniem vai pat Balkānu valstīm. Tomēr problēma ir tā, ka rezultātā t. s. Eiropas projekts, Eiropas vērtības dzīvo vien šauras elites galvās un darba kārtībā, - tas savukārt rada aizdomas, nepatiku. Gan lielā daļā «vecās Eiropas» sabiedrības, gan tur, «kur dzīvo drakoni».