Demokratizēšanās notikusi, ar referenduma rezultātiem atceļot militāristu neproporcionāli lielo varu, kā arī stiprinot dzimumu līdztiesību un bērnu tiesības, kas pilnībā atbilst Turcijas aizvien uzstādītajam kursam uz ES. Tautai un pasaulei patiks arī vēsturiskā taisnīguma brīdis, kad tiks saukti pie atbildības 1980. gada militārā apvērsuma vaininieki, kurus līdz šim sargāja tiesiskā imunitāte.
Premjerministra Redžepas Tajipa Erdogana žestu, referendumam izvēloties tieši vēsturiskā apvērsuma datumu, nolasījusi un emocionāli pieņēmusi liela turku daļa, visu referendumu uztverot kā tautas varas manifestāciju, kas nu noliek pie vietas diezgan nekontrolēti valdījušos un gauži darījušos. Problēma ir apstāklī, ka pozitīvi noskaņota bijusi tikai liela daļa turku, bet ne absolūts vairākums, un nedaudz virs divām trešdaļām elektorāta tomēr balsoja «pret». Viena lieta ir šādi sašķelta sabiedrība, otra - ka «pret» pārsvarā bijuši labāk izglītotie un tāpēc, visticamāk, arī izsvērtāk spriestspējīgie, vēl cita - iemesli, kāpēc tik daudzi tomēr ir pret šo «soli pareizā virzienā», kā to raksturojis ES paplašināšanās komisārs Štefans Fīle.
Ja atmetam vārgulīgos islamofobu argumentus (apspiestās reliģijas iznākšana no pagrīdes ir demokrātiska, un Turcijā ir islāma miermīlīgākais paveids), nopietns jautājums ir referenduma vienotajā paketē iekļautie punkti par izmaiņām tieslietu struktūrā, kas turpmāk nonāk ievērojami lielākā valdošo politiķu ietekmē. Un tas nu gan nav sevišķi eiropeiski. Grūti noticēt, ka politiķis, kura rokās būs paša konstruēti legāli rīki savas varas nostiprināšanai, tos neizmantos. Erdogans taisnojas, ka neesot domājis šādi stiprināt savu politisko varu un vēl pirms vēlēšanām nākamajā rudenī esot paredzēts jauns Konstitūcijas projekts un attiecīgi - vēl viens referendums, kas bažas novērsīšot. Kamēr tas nav noticis, bažas tomēr ir, un Turcija - krustcelēs.