Viss tirgū iedvesmo: gan cilvēku miljoni, ko var sastapt ik dienas, gan lietu laicīgums un mirklīgums, nebeidzamība un lietojamības apliecinājums. Visa kā te ir gana, un visiem pietiek. Spēj tikai vēlēties un vēlēties, maksāt un kaulēties un tikai pirkt, pirkt, pirkt, pirkt...
Austrumu tirgos žilbst acis no īstā zelta, no īstā sudraba, no īstām pērlēm un mākslīgo pērļu kaudzēm, no apzeltītiem štruntiem, no zīmolu galantērijas pārbagātības vai lētajām cenām. No tā, ka visa kā te pārpārēm un ar kaudzi: nieki kopā ar dārgām kažokādām, kādas pat Rīgas iznesīgākās krievietes nav valkājušas.
«Sinjora,» mani nez kāpēc uzrunā itāliski, lai gan esmu uztaisījusies pa turciskai modei, kā nu mācējusi, - lakats ap galvu turbānā, gari, potītes slēpjoši brunči, par ko Latvijā man vienmēr teica: e, ka uzcirtusies kā sultāniete. Stambulas paklāju tirgū nekas tāds nenotiek. Karotāju un tirgotāju kultūrā dzimušie un augušie turki ar vienu acs uzmetienu pa ejām vazājušos cilvēku noskenē kā dators, nolasa informāciju gluži kā bargākais iekšā laidējs pēc acs zīlītes un sagrupē, atpazīst. Kļūdas procents ir ļoti neliels.
Nolemju, ka pirkt kažoku laikā, kad ārā ēnā ir +35 grādi, ir vispareizāk, un dodos iekšā kažokus dzesējošajā vēsumā. Turku tirgotāji, kā kādreiz lietišķajos materiālu mācībā skolotāja Zeberiņa stāstīja, kā ģērē ādas, kā iegūst velūru, zamšu, karakulu, stāsta man, mācītai «ādiniecei», kā gatavoti ekskluzīvie kažoki. Nespēšu aprakstīt uz sitiena katras īpaši sagatavotās kažokādas nosaukumus, bet ko tikai pasaulē nedara, lai panāktu neaprakstāmāko ādas ģērējumu, kas nosaka kažoka cenu. Man trūkst vārdu! Pat uzdrīkstos pāris kažoku piemērīt, jo nespēju atturēties no tā, ka vienkārši gribas to darīt. Latvijā es nekad mūžā neieietu ādas galantērijas veikalā, kur tirgo ekskluzīvus kažokus, jo mani laikam nobeigtu pārdevēju acumirklīgā saprašana, ka nekāda īstenā pircēja neesmu. Turki ikvienā saskata pierunājamu pircēju un brīžiem pat labprātīgu upuri.
Hanum kundze, viņi tērgā: «Kad aita, kaza, govs ir grūsna, tai pārtrauc grūsnību, nodīrā nedzimušo mazuli...» Ādiņa sanāk mīkstum mīksta, siltum silta, mirdz pelīgi sudrabotā krāsā, ka nevar atraut ne acu, un kažoku visu laiku gribas glāstīt. Taču sirds žņaudzas un ir tik neizsakāmi žēl, tik žēl jēriņa, kazlēniņa, telēniņa.
Miniet, cik maksā zīmolīgās somiņas Stambulas paklāju tirgū. Par to naudu, ko iedomājāties, he, he... var nopirkt piecas. Un blakus - patiešām skaistas pērļu rotas, kas rotātu jūras nāras. Raibums un «viss vienā» Stambulas garšvielu tirgu padara neaizmirstamu un iekārojamu, ka to neapnīk apmeklēt.
Pie latviski obligāti jābūtīgās elegantās pelēcības, vēlamās pieticības, krāsu pārejām kā šatieru segās, koloritātes, jā, jā, pat nosacīti obligātā minimālisma, acis nespēj vien nofokusēties uz kādu konkrētu lietu. Un sirsnīgi ieteicams to arī nedarīt, ja vien nav nodoms lietu iegādāties. Es staigāju pa tirgu, muti aiz brīnumiem pavērusi (burtiski), nekaunos no pārsteiguma, jo ir tāda sajūta, ka esmu izkāpusi no laiviņas salā, kas pārpilna ar brīnumiem. Un funktierēju brīnīdamās, nu kā tā var - salikt vienā paklājā zaļo +mēļo + sarkano, izvīt vēl pa vidu smilšu pelēkajam un ielikt pa tirkīzzaļām regulārām punktiņu actiņām? Nu kā tā var vispār iedomāties? Kā var tā visu gribēt daudz, paņemt vairāk un salikt it visā ar dāsnu lielu kausu pa virsu? Vai to Stambulas cilvēkos veido karstā saule, miglīgā, gaisīgā ņirboņa virs Bosfora? Zilzilās debesis, kurās šaudās baltbaltas kaijas?
Pirmajā naktī uztrūkos savā gultā - aiz loga kliedza sieviete gluži kā dzemdību sāpēs. Pietrūkos, pielēcu, izskrēju uz balkona - kur? Kas jāglābj? Dzemdējošas sievietes kliedziens atskanēja vēlreiz. No gaisa, no tumšajām debesīm. Stambulas kaijas kliedz cilvēciskotās balsīs, tās šaudās naksnīgajās debesīs kā baltas bultas, pikē, trāpot tieši cilvēku prātos, paliek atmiņā uz neizdzēšanu.
Savā piemājas svētdienas tirdziņā saprotu, kāpēc manā mājā allaž ir pārpildīts ledusskapis. Tāpēc ka kaut kādus gramus, buntītes vai vienu divus gabaliņus te neviens neņem par pilnu. Sākumsvars ir tikai bir kilo - viens kilo. Kad saku, ka man vajag iki (divus), domājot divus gurķīšus, man piesver divus kilogramus. Par citu mērvienību neviens te nesāk tirgoties. Man nu ir kaudze ar baklažāniem, lērums kabaču, gurķu kalns, saldāko un smaržojošāko tomātu lērums. Mājās pārlaimīga uztaisu tomātmaizītes, piedāvāju citiem. Smaržo saldenskābeni un tomātīgi kā no pašas dārza, saulē piesiluši, suliņa tek... Uz mani par tomātmaizītēm skatās jo žēlīgi. Kā uz jocīgo. Kā uz galīgāko nabadzīti. Jo redz, tomātus turki ēd daudz, pieliek visur, ja cep, tad vismaz piecus, ja ēd, tad neknauzerējoties.