Kā jau angļiem, viņiem viss ir citādi. Ja mūsu politiķi spriež par priekšvēlēšanu aģitācijas aizliegšanu mēnesi pirms vēlēšanām, tad Lielbritānijā vakar jeb tieši mēnesi pirms vēlēšanām viss tikai sākās. Pēc premjera Gordona Brauna ierosinājuma karaliene Elizabete II otrdien atlaida parlamentu, un nu priekšvēlēšanu cīņas iet vaļā. Protams, mūsdienu informācijas sabiedrībā britu politikas aktualitātes ir skaidras jau labu laiku, tāpēc arī latviešus sevišķi interesējošajā jautājumā par nākotnes izredzēm pie vajadzības labāku dzīvi meklēt Eiropas viņā galā nekas kardināli jauns nav gaidāms. Skaitāmpantiņa fatālisms, ka visādām tur turku pupām durvis ir ciet un atslēga - nolauzta, nepiepildīsies nevienā no ticamajiem vēlēšanu iznākumiem.
Lielā intriga ir par to, vai konservatīvie spēs pārņemt kopš 1997. gada zaudēto teikšanu parlamentā, kā arī iespēju, ka ļoti līdzīga vēlētāju atbalsta dēļ ne leiboristiem, ne konservatīvajiem var neizdoties parlamentā ieņemt absolūto vairākumu. Tas Anglijā ar vienmandāta apgabala vēlēšanu sistēmu ir retums, un iepriekšējais šāds gadījums 1974. gadā beidzās ar atkārtotām vēlēšanām. Cita iespēja ir koalīcijas vai mazākuma valdība, kas ir samērā ierasta parādība mums, bet ne britiem. Jebkurā gadījumā Lielbritānijas imigrācijas un darba tirgus politika būtiski nemainīsies.
Lai gan Gordons Brauns kopš 2007. gada izpelnījies popularitāti ar saukli «Britu darbus britu strādniekiem», šis skaļais lozungs nav šovinistisks vai svešinieku nīšanu veicinošs. Vienkārši ap to laiku valdība imigrācijas kontrolei sāka ieviest punktu sistēmu, kas atļauj ieceļot noteiktas kvalifikācijas un arodu speciālistiem. Bet tas neattiecas uz ES dalībvalstīm - arī uz Rumāniju un Bulgāriju, uz kuru iedzīvotājiem ilgu laiku tika attiecināta pastiprināta imigrācijas kontrole. Jaunu darbaspēka pieplūdumu gan regulē līdz ar punktu sistēmu ieviestais noteikums, ka jebkura jauna darbvieta, pirms to «izliek» globālajā tirgū, ar valsts aģentūras Jobcentre Plus starpniecību četras nedēļas jāpiedāvā Lielbritānijas rezidentiem. Proti, tas dod priekšrocības arī ikvienam Lielbritānijā legāli strādājošam latvietim attiecībā pret jaunu darba meklētāju, lai tas būtu no Latvijas vai Sudānas.
Līdz šim valdošā Leiboristu partija argumentē, ka līdz ar punktu sistēmas ieviešanu vietējo intereses ir pietiekami aizstāvētas un noteikt vēlamo ieceļotāju skaitu, ko pie varas nākšanas gadījumā sola konservatīvie, nav nepieciešams. Turklāt «poļu santehniķi» pēdējā laikā izrāda tendenci braukt prom: pērn mājās atgriezušies 100 tūkstoši Austrumeiropas viesstrādnieku. Lai gan ieceļojušo skaits aizvien ir lielāks (tiek lēsts, ka 2009. gadā tie ir 147 tūkstoši), leiboristi argumentē, ka to pienesums valsts ekonomikai ir ievērojams: seši miljardi mārciņu. Statistika atspēko arī šovinistu ierasto dziesmu, ka svešajiem ir labvēlīgāki nosacījumi, jo pret 1,7% pērn darbu zaudējušo britu ārzemnieku starpā bezdarbs pieaudzis par 1,9%.
Problemātiska Lielbritānijai aizvien ir emigrācija no ārpus ES esošām zemēm, kas tiek regulēta ar punktu sistēmu nodarbinātībā, jau pāris gadu vairs neparedzot nekvalificēta darbaspēka iebraukšanu, bet kvalificētajiem dodot iespēju kandidēt tikai uz rezidentu negribētām darbvietām. Jebkāda vēlēšanu iznākuma gadījumā būs jāpaaugstina krasta apsardzes, robežsardzes un policijas efektivitāte, lai cīnītos ar nelegālo imigrāciju un cilvēku tirdzniecību. Jo sevišķi saistībā ar pēdējo tas ir nozīmīgi arī ES iekšienē, tomēr tieši darbaspēka brīvo kustību ES robežās līdz šim valdošie leiboristi par problemātisku neuzskata, jo apmēram miljons Lielbritānijā strādājošo citu valstu eiropiešu atbilst miljonam Eiropā izklīdušo britu.
Turklāt latvieši gluži sēņuveču iespaidu arī nav atstājuši. Tā Līdztiesības un cilvēktiesību komisijas priekšsēdis Trevors Filips, argumentējot par vietējiem dodamajām prioritātēm, saka, ka angļu sievietei pēc bērna kopšanas atvaļinājuma ir pārāk grūti atgriezties darba tirgū, ja tur jācīnās ar «gados jaunu un gudru latvieti vai lietuvieti ar diviem augstskolas diplomiem un runājošu trijās valodās». Un tomēr Anglija aizvien ir pietiekami plaši atvērta apņēmīgiem klauvētājiem. Atliek vien cerēt uz mūsu pašu spējām radīt Latvijā apstākļus, kas angļu mājsaimnieces biedu - gudro, trijās valodās runājošo latvieti - ieinteresētu palikt dzimtenē.