«Kā būs, prognozēt nevar. Kopš pirmizrādes pagājuši divdesmit septiņi gadi, gandrīz divdesmit - kopš izrāde pieklusa. Pat necenšos domāt, kā spēlēšu - vai fiziski varēšu izturēt, vai kūleņus vēl metīšu, uz rokām staigāšu… Kas to zin!» saka aktieris. «Kā prasīsies, tā darīšu. Savus gadus neslēpšu.»
«Jērādiņa domāta skatītājiem. Skatītājiem,» P.Liepiņš norāda. Izšķirības neesot nekādas, jo «kādam no mums ir viens, kādam piecpadsmit, trīsdesmit, septiņdesmit vai deviņdesmit gadu. Un visiem izrāde dos atmosfēru. Kādam tās būs atmiņas, dažam varbūt kas jauns, kāda atklāsme.»
Ar atmiņām viss skaidrs. Izrāde uzrunās mammas un tētus, vecmāmiņas un vectēvus, kam Jērādiņa ir bērnības grāmata, bez tam pantos ietērptās Gerharda Erharda Sīpoliņa vasaras gaitas saistās ar pašu pieredzēto. Vai Jērādiņa ir izrāde šodien pilsētā augušiem bērniem, kas bez mobilā telefona jūtas kā bez rokām, savukārt dzīvu govi redzējuši tikai zooloģiskajā dārzā? «Jērādiņa mūsu bērniem ir kā svešvārdu vārdnīca. No daudz kā ir atrasts. No lauku dzīves, no mākoņiem… Nē, mākoņus jau tomēr stumda, tajos skatās. Bet putnu dziesmās iedziļināties... Redzēsiet - visskaistākā mūzika ir meža klusums,» aktieris stāsta.
Izrādē ir kas gaiši nostalģisks, Ziemassvētkiem īsti piemērots. Gan formas, gan satura ziņā. Jērādiņā izmantotas «senās», t.i., A.Kronenberga ilustrācijas (telpu iekārto Inese Pētersone), panti, kurus, ar pārsteigumu jākonstatē, zina arī tie bijušie bērni, kas šķietas rīmes labi aizmirsuši. (Tāds atklājums ir emocionāls katrā vecumā, ticiet.) Arī tāpēc, ka jādomā, kā mainījusies dzīve, vērtības.
Jērādiņā tomēr ir kas tāds, kas ir tuvs arī šodienas bērniem. Kas tāds, kas liekas paša pieredzēts pat tad, ja bērnībā lauku vasara nav izbaudīta. Izrādes veidotāji ir optimistiski reālisti ar pašcieņu. (Un lielisku humora izjūtu, kas liek tikšanos ar P.Liepiņu gaidīt nepacietīgi.) «Ja mūsdienu bērniem ir cits fons, lai viņi pie tā paliek. Mēs paliksim pie savējā. Lai viņi paši pārliecinās, vai nevajadzētu rast kompromisu starp viņu fonu un Jērādiņu. Varbūt tad izaugtu kārtīgi cilvēki,» saka aktieris. «Mēs neskriesim šim laikam līdzi, jo mēs jau esam priekšā. Varbūt skan iedomīgi, bet pozicionēt sevi var tikai, pasakot, kā ir.»