Nacionālā apvienība (NA) ir uzstādījusi ultimātu Valda Dombrovska valdībai, paziņojot, ka gāzīs šo valdību, ja netiks pārtraukta «uzturēšanās atļauju tirdzniecība». Taču ultimātu Latvijai uzstāda nevis NA, bet pati dzīve. Lai kā mums patiktu vai nepatiktu kārtība, ka par pietiekami lielu investīciju ārvalstnieks var iegūt uzturēšanās atļauju Latvijā, kas nozīmē uzturēšanās atļauju visā Eiropas Savienībā, šodien citas alternatīvas īsti nav. Ja vien mēs neesam gatavi atkal sagraut nekustamā īpašuma tirgu, nerēķinoties ar sekām, kas var būt jauna krīze Latvijā.
Nacionālā apvienība runā par «milzīgu izsniegtu uzturēšanās atļauju pieaugumu», kas ir pilnīga taisnība tajā ziņā, ka daudzi bija skeptiski, kad šādu kārtību izdevās apstiprināt Saeimā.
Bet cik patiesībā liels ir šis «milzīgais» un «katastrofālais» uzturēšanās atļauju skaits? Līdz 2013. gada aprīļa vidum uzturēšanās atļaujas tika izsniegtas 5543 cilvēkiem (tostarp 4452 cilvēkiem, pamatojoties uz īpašumtiesībām uz nekustamo īpašumu). Liela daļa šo turīgo cilvēku, kuriem ir šāda uzturēšanās atļauja, to izmanto tikai, lai reizi pa reizei ierastos Latvijā, daudzi no viņiem to izmanto kā vīzu pastāvīgai dzīvošanai citās ES valstīs.
Šie nepilnie 5 tūkstoši cilvēku ar pastāvīgo uzturēšanās atļauju Latvijā nav nosaucami par problēmu uz to patiesi milzīgo demogrāfisko problēmu fona, ar ko saskaras Latvija.
Toties kopējais ekonomiskais ieguvums no šo cilvēku kopējām saimnieciskajām aktivitātēm ekspertu vērtējumā krietni pārsniedz 1 miljardu latu, bet tīro investīciju apjoms, ko ārvalstnieki ieguldījuši Latvijas ekonomikā nolūkā saņemt uzturēšanās atļauju, 2013. gada aprīļa vidū pārsniedza 525 miljonus eiro.
Pilnībā apturēt uzturēšanās atļauju izsniegšanu par investīcijām Latvijai nozīmē iešaut sev kājās. Miljarda izraušana no Latvijas ekonomikas nenozīmē tikai naudas zaudējumu. Tas nozīmē arī daudzu tūkstošu mūsu pašu pilsoņu zaudējumu, kuriem ir darbs, tikai pateicoties tam, ka šādas investīcijas Latvijas ekonomikā ir.
Protams, tas ir pazemojoši, ka latvieši ir spiesti no Latvijas aizbraukt, bet mūsu zemi un īpašumus izpērk ārzemnieki. Pat daudzi amerikāņi 1989. gadā, kad Rokfellera centru nopirka japāņu milža Mitsubishi nekustamo īpašumu kompānija, to izjuta kā pazemojumu.
Tagad Rokfellera centrs ir atpirkts atpakaļ un daudzi runā par nekustamo īpašumu tirdzniecību kā unikālu eksporta veidu, kurā prece tiek pārdota, bet netiek aizvesta prom, turpinot nest labumu māteszemes ekonomikai.
Protams, latviešiem nav savu Rotšildu un Rokfelleru, kuri īpašumus pārdod un spēj vēlāk atpirkt. Mums šie darījumi notiek vairāk vienā virzienā. Tomēr labāk, ka ir bagāta Latvija, kurā latvieši, kas spēj izsisties uz augšu, spēj kādreiz arī atpirkt namīpašumus, kā tas notika XIX gadsimtā un pat senāk, nekā nabadzīga Latvija, no kuras latvieši bēg prom, līdz izzudīs vispār.
1989. gadā Latvijā dzīvoja 2,67 miljoni iedzīvotāju, šogad - 1,9 miljoni. Vēl 1998./1999. gadā Latvijas skolās mācījās 348 tūkstoši skolēnu, šogad būs zem 200 tūkstošiem. IZM lēš, ka vidusskolēnu skaits tuvākajos septiņos gados samazināsies vēl par 40%. Uz šī fona kaut kādi 5 tūkstoši cilvēku, turklāt turīgi, vienalga no Krievijas vai Ķīnas, vispār nav problēma. Problēma būs, ja no Latvijas neatkarības laikā aizbraukušos aizstās miljons jaunu, nabadzīgu iebraucēju no visām pasaules pusēm.
Tās būs beigas gan latviešu nācijai, gan Latvijas valstij, no kuras būs palicis pāri tikai nosaukums, kuru tās iedzīvotāji pat nemāk pareizi izrunāt. Pirms desmit gadiem mēs to tik skaidri neredzējām, bet tagad ir jābāž galva smiltīs, lai to neredzētu, ka tas politikas rāmis, kurā darbojas Latvijas politika, ir Latvijas kapa rāmis.
Var būt Ivars Godmanis, var būt Aigars Kalvītis, var būt Valdis Dombrovskis un var būt Jānis vai Pēteris, taču, ja ģenerālajās līnijās saglabāsies tā pati lietu kārtība, tā pati politika, kas līdz šim, rezultāts ir viegli prognozējums.
Tomēr lietu kārtība, visticamāk, saglabāsies, ja nenotiks kāds kolapss vai apokalipse. XXI gadsimtā latviešiem jāmeklē izdzīvošanas veids vairāk vai mazāk atvērtā globālā pasaulē. Tas ir uzdevums. Un te Aināra Šlesera ideja uztaisīt kampaņu, lai ar uzturēšanās atļauju politiku piesaistītu vēl 100 tūkstošus turīgu cilvēku, kas atnestu 20 miljardus Latvijas ekonomikai, izglābjot valsti no nabadzības, ir savā būtībā nacionālāks priekšlikums nekā NA priekšlikums, kas padara situāciju daudz sliktāku.
Iespējams, lai regulētu Latvijas nekustamā īpašuma tirgu, ir jāizveido valsts akciju sabiedrība Latvijas valsts zeme, līdzīgi kā ir Latvijas valsts meži, kurai būtu pirmpirkuma tiesības, lai neizpārdotu Latviju pa lēto. Bet nokaut kazu, kas dod pienu, pretī nepiedāvājot neko, ir nevis nacionālistiska, bet idiotiska ideja.