Talantīgu bērnu un jauniešu mūsu valstī netrūkst. Tāpat kā vecāku, vecvecāku un skolotāju, kas velta lielas pūles, laiku un līdzekļus, lai milzīga kopdarba rezultātā pasaule uzzinātu par vienu otru ģēniju. Taču ko darīt, ja bērns nav dzimis Einšteins vai arī ir apdāvināts, bet nav kā Baham - simt mūziķu radiniekos? Izcila talanta vai mazāk ievērojamu prasmju attīstības iespēju (skolu, pulciņu vai naudas pieejamības) trūkums tomēr nav nolemtas pelēcības vai mazvērtīguma zīmogs jaunā cilvēka dzīvei.
Pirmkārt, cilvēka dzīvība pati par sevi ir vērtība un arī zinātnei joprojām lāgā neizskaidrojams brīnums. Vienīgi perversās ideoloģijās netalantīgs (no vērotāja subjektīvā viedokļa), ar īpašām vajadzībām, ļoti jauns vai vecs, viena vai otra dzimuma, tautības vai sociālā slāņa cilvēks var tikt uzskatīts par mazvērtīgāku vai nelietderīgāku kroplajai sistēmai nekā pārējie.
Otrkārt, pat trūcīgā vidē mēdz izaugt godīgi, laimīgi, reizēm ne tik vientuļi un citu dziļi cienīti ļaudis, kaut arī viņi nav dzimuši ģēniji un viņiem nav bijušas tādas iespējas kā bagātākiem vai apdāvinātākiem vienaudžiem.
Treškārt, daudzi ļaunie ģēniji labāk nemaz nebūtu dzimuši, jo viņi vieni paši nodarījuši citiem tādu postu, ko pārējie nav spējuši kopā pastrādāt. Pasaule taču būtu citāda, ja, piemēram, Hitlers un Staļins savus talantus un masu ietekmes spējas nebūtu likuši lietā tik noziedzīgā veidā.