Tā man iegājies - naudu neaizņemos. Nekādos apstākļos. Arī vīram bija tādi uzskati. Ja gadās - nav pie rokas lats vai pieci, protams, lūgšu izpalīdzēt uz stundu vai uz dienu, bet tas sīkums uzreiz gulst uz pleciem. Iespējams, man laimējies - vienmēr esmu varējusi iztikt ar saviem līdzekļiem. Vai arī - esmu centusies negribēt to, kas man nav pa kabatai. Taču var gadīties visādi, pat tā, kā man nav gadījies. Tad ir tikai viens nerakstīts džentlmeņu likums - kaut mirsti, bet atdod parādu solītajā laikā. Kas atdod, tie manās acīs ir godavīri (vai godasievas). Kas neatdod, tie nez vai kādreiz atdos, un tad es brīnos kā tikko piedzimusi - vai ir vērts divu, desmit (vai desmit tūkstoš) latu dēļ zaudēt draudzību, bēguļot no cilvēka, kas tev uzticējies un palīdzējis grūtā brīdī?
Taču katram kokam ir divi gali. Piemēram. Tikpat stingrs uzskatos par naudas aizņemšanos ir mans kaimiņš. Reiz atbrauca ātrie pie manas mammas, viņiem vajadzēja maksāt divus latus, bet man maciņā tikai divdesmit. Skrēju pie tā paša kaimiņa, saku - aizdosi divus, atstāšu ķīlā 20, pēc tam naudu izmainīšu un atdošu. Viņš man stingri norādīja: es naudu neaizdodu un nekādos parādu darījumos neielaižos!
Kopš tā laika jau pagājuši gadi, bet rūgtums palicis.
Cits paziņa visu dzīvi parādu jūgu velk. Aizņemas, iztērē, saņem naudu, atdod parādu, aizņemas atkal. Nopelnīto vēl nav saņēmis, bet jau iztērē. Draugi un paziņas to jau zina un mūk ielai otrā pusē, jo viņš atkal lūgs aizdot, zvērot pie visiem svētajiem, ka rīt (pēc nedēļas, mēneša) noteikti atdos. Dzīve pierāda, ka tie, kas tik zvērīgi zvēr, nekad vārdu netur. Godaprāta par maz vai nav nemaz. Es nemoralizēju. Vienkārši - gribu mierīgi dzīvot.