Melnais plūškoks
Aija ir madlieniete, vīrs Dainis nāk no Mazsalacas, bet Ungurpilī nonākusi pēc darba sludinājuma kartupeļu cietes rūpnīcā, jo šeit piedāvāts īrēt lielu dzīvokli vai māju. Tuvumā nopirkuši māju arī vīramātei, bet vēlāk nopirkta zeme.
Visu mūžu Aija strādājusi telpās - bijusi ķīmiķe, ražošanas vadītāja, grāmatvede. «Dienas laikā atrasties brīvā dabā man bija tāds kā brīnums,» stāsta Aija Paukšēna (59) un tādu iespēju atceras tikai bērnībā. Neparasti licies gan baudīt sauli, gan vērot, kā ķīvīte sargā savus bērnus, knābjot vanagam astē, gan sekot zaķu ģimenes gaitām un klibajam stārķim. Bet bijis arī jāsaprot, ko darīt ar iegūtajiem diviem hektāriem zemes.
Laimējies sastapt atsaucīgu lauku konsultanti Veltu Andersoni, kuru tagad Aija dēvē par sava dārza krustmāti. Veltas kundze ieteikusi aizbraukt pie Māras Vaivares uz Skrīveriem, kurai arī pieder neliela zemes platība un izveidota interesanta bioloģiskā saimniecība. «Aizbraucām paskatīties un ar to saslimām,» atzīstas Aija. Tūlīt tapis biznesa plāns, projekts atbalstīts, iegūts ES atbalsts, tādēļ varējuši iegādāties nepieciešamo tehniku un stādus - kopumā ap tūkstoti.
Aija pārliecināta, ka melnais plūškoks tik tālu uz ziemeļiem aug tikai viņu saimniecībā, jo tas ir dienvidu augs. Pašreiz ražo ap 150 stādu, bet iestādīti vēl 50. Melnā plūškoka ziedu tēja un sīrups palīdzējis ne vienam vien ar jau ielaistu klepu un citām saaukstēšanās slimībām, bet no ogām top ievārījums, džems un arī marmelāde. Dārzā aug smiltsērkšķi, zelta jāņogas, irbenes, citronliānas, bārbeles, raudenes, ehinācijas, dievkociņi, rūtas, vilkābeles…
Daudzi nepazīstot arī irbeni. Pavasarī tā zied baltiem ziediem - čemurā apkārt lielāki, vidū maziņi -, pēc tam ogas skaistas, sarkanas. Stiprina organisma imunitāti, tāpat kā smiltsērkšķis. Irbeņu un smiltsērkšķu ogu sēkliņās un miziņās ir daudz derīgu vielu. Tās izkaltētas samaļ kafijas dzirnaviņās, pieliek vēl kaltētas upenes un ābolus - vitamīnu kokteilis gatavs. Aija vienmēr gudrojot ko jaunu.
Augi izauguši un ražo arvien labāk, tas noteikti ir, pateicoties Aijas uzņēmībai, jo pirmajā gadā no rīta līdz vakaram rāpojusi uz ceļgaliem, lai apravētu visus tūkstoš stādus.
Kad striķi trūks
Sarunā ar staicelieti Veltu Andersoni viņa atzīst, ka Aija ir ļoti uzcītīga, kārtīga un arī prasīga pret sevi un citiem. Konsultante palīdzējusi izstrādāt ap 150 projektu, daži neturpinājuši, bet tagad nožēlojot. Cilvēki apjūk, nezina, ko īsti vajag - aku vai ceļu -, iesaku, skaidroju. Viņasprāt, laukos vairāk jāatbalsta tieši mazās saimniecības, arī daļēji naturālās, lai var iegādāties tehniku, ierīkot ceļus, lai ar savu saimniekošanu varētu palīdzēt bērniem skoloties.
Aijas lielākais palīgs ir vīrs, kurš patlaban turpina arī savu uzņēmējdarbību - montē nestandarta iekārtas no nerūsējoša tērauda. Ieņēmumi atkarīgi no pasūtījumu daudzuma.
«Abi sākumā spriedām, kad visi striķi trūks, tad pilsētniekiem ogas vajadzēs - apkārtējās lielākajās pilsētās pārdosim, būs iztikšana,» stāsta Aija un piebilst, ka tagad viņu produkciju jau pazīst Alojā, Staicelē, Viļķenē un Limbažos.
«Mūsu pusē ir daudzi radošo sieviešu klubiņi, uz tiem tieku aicināta,» atklāj Lielkalnu saimniece. «Tikšanās reizēs saprotu, ka rodas arvien lielāka interese par veselību, uzturvērtībām, ārstniecības augiem un ogām.»
Aija Paukšēna atzīst, ka ļoti svarīgs ir arī produkcijas iesaiņojums, lai stikla burciņas būtu vienādi glītas un skaisti noformētas. Tālākie mērķi ir apgūt vides veselības mācību, taču, lai par viņas netradicionālo ogulāju dārzu un veselīgo produkciju uzzinātu arvien vairāk interesentu, nolēmusi piemājas saimniecību Lielkalni iekļaut lauku tūrisma maršrutā.
Lauku ceļotājiem vajag lapeni, solus, kur apsēsties, galdu, kur degustēt produkciju, arī tualetes, tam nepieciešams vismaz pusotra tūkstoša latu, bet varbūt palīdzēs veiksmīgi uzrakstīts nākamais projekts, jo Paukšēnu ģimene nevēlas ņemt kredītu.